Ir jūnija sākums, laiks Briselē silts un saulains, un pēc darbiem vesela brīvā diena ieplānota jau laikus. No Briseles līdz Antverpenei nav tālu – vilciens šo attālumu pieveic ātrāk, nekā dažkārt 3. trolejbuss Rīgā tās dažas pieturas starp Melngaiļa ielu un Centrālo staciju (personiska sāpe... var just, vai ne? :)))... Patiesībā gan vilcienus šeit... nē, tur... ar vārdu sakot, Beļģijā, ir rūpīgi jāizvēlas. Ja paveiksies, minēto maršrutu „pieveiksiet” komfortablā divstāvu ātrvilcienā un jau pēc minūtēm 40 laimīgi stāvēsiet kaut kur pie Antverpenes zoodārza. Taču, ja veiksme būs uzgriezusi muguru, vai, pareizāk sakot, nebūsiet pietiekami izpētījuši vilcienu sarakstu, šo pašu maršrutu un par to pašu naudu čunčināsiet čīkstošā un grabošā vēstures lieciniekā, kas, kā suņuks apstājoties pie katra staba, jūs skaistajā Antverpenes stacijā nogādās pusotrā stundā. Ko darīt? Man ir tikai viena recepte, sāpīgi pārbaudīta uz savas ādas: izvēloties vilcienu (tie šajā maršrutā kursē pietiekami bieži), pievērst uzmanību ne tikai atiešanas laikam, bet arī tam, cikos tas nonāks galamērķī...
No Antverpenes stacijas līdz Rūzvelta laukumam (mūsu izpratnē – autoostai) ir neliels gabaliņš kājām. Tur raugos pēc 640-tajiem autobusiem (640-643), cenšoties izdibināt, kuri no tiem pietur pie Brashātas (Brasschaat) baznīcas.
Brashāta beļģu izpratnē ir ciemats, taču pēc mūsu mērogiem – mazpilsēta kas mazpilsēta, ar baznīcu, parku, pili, sporta centru un visu pārējo, kas pilsētiņai piederas. Mani šajā gadījumā visvairāk interesē Akerne, Beļģijas slavenākā orhideju audzētava. Turpat aiz baznīcas stūra sākas pils parks, gar to iela, tad taciņas, tad atkal ielas – kopā ar kājām sanāk 20-25 minūšu gājiens. Ejot garām pils parkam, tā kā gribas iegriezties un apskatīt vēsturisko ēku, taču uzvar vēlēšanās ātrāk tikt pie puķītēm, un nolemju novadpētniecību atlikt līdz atpakaļgājienam.
Īpašs klients...
Akernes saimnieki – Dirks un Diāne – sagaida laipni, ļauj fotografēt un piedāvājas izrādīt arī savu privāto kolekciju, taču... esot nedaudz jāuzgaida... kamēr tiek apkalpots kāds cits, pēc saimnieku vārdiem - īpašs klients, kam vajagot visu uzmanību.
Pie sevis nodomāju: „Ar ko gan jāizpelnās tas gods tikt uzskatītam par īpašu klientu ŠEIT?” Šis robs manā izglītībā tiek aizpildīts, pēc laiciņa aizrunājoties līdz tam, kāpēc ne visi tiek aicināti apskatīt privāto kolekciju. Izrādās, daži klienti ir īpaši ar to, ka viņiem šis tas mēdzot „pielipt pie rokām”. Nu, labi, runājot tiešu un atklātu valodu, ir cilvēki, kas orhideju audzētavās mēdz zagt. „Pie mums gan viņš zagšanā nav pieķerts, bet citi audzētāji padeva ziņu,” bez īpašām emocijām komentē orhidārija saimniece. Viņa jau sen vairs nesatraucoties, kad pamanot, ka atkal kāds apšķinis keiki kādai no puķēm. Un kā pašsaprotamu piedevu pievācis arī uzrakstu ar orhidejas nosaukumu. Vienkārši ievelkot dziļāk elpu, uzrakstot jaunu „cedelīti” un iegaumējot attiecīgo „viesi” un viņa paradumu.
Nākamreiz, garnadzim parādoties audzētavā, nemanot tiks ieslēgtas novērošanas kameras un arī paši saimnieki raudzīsies viesim uz pirkstiem. Viņš būs godam izpelnījies „īpašā” statusu. Pie tam, kā papildu bonusu, ne tikai šajā audzētavā, bet arī daudzās citās, kuru saimnieku starpā tiek uzturētas draudzīgas attiecības vai vismaz noderīgas informācijas apmaiņa. Šādi veidojas „īpašo klientu” neoficiāls katalogs, kas tālu pārsniedz vienas valsts robežas. Arī Latvijā, orhideju audzētājiem apmainoties ar informāciju, piefiksēts ne viens vien konkrēts... indivīds, kam ciešāk uz pirkstiem jāskatās, vai, vislabāk, savām orhidejām tuvumā nav jālaiž.
Ja jau līdz tam aizrakstījos, tad ar nožēlu jāpiemin, ka Latvijas orhideju garnadžu slava jau labu laiku ieguvusi starptautisku mērogu – atsauksmes par piefiksētajiem „veiklīšiem” jau sen kļuvušas par vienu no orhideju audzētāju „pārrobežu sadarbības” formām. Un kur tad vēl pašmāju šmuces, piemēram, LU botāniskajā dārzā Rīgā šogad pat sapostītās celogīnes... Ēehhhh... Ko tur lai saka... Ārzemēs par šādiem jociņiem (pieķeršanas gadījumā, protams) garnadzis orhidejmīļu sabiedrībā tiek „apzīmogots” uz visu atlikušo mūžu un balts var tā arī vairs nenomazgāties...
Taču... labāk atpakaļ pie Akernes. Kā vēl var cīnīties pret garnadžiem? „Pati regulāri aplasu keiki... lai šiem nerastos kārdinājums,” tā Diāne. Tad jau pie reizes tiek pildīta orhideju pavairošanas programma, atļaujos pajokot. Izrādās – tikai dažos gadījumos. Taču parasti keiki nonākot... kompostkaudzē. Redzēdama, ka man šausmās ieplešas acis, Diāne piebilst, ka labāk taču tā, nekā paciest, ka kāds saposta augus siltumnīcās.
Trīs kārtīgas siltumnīcas un četri paradīzes dārzi
Kad „īpašais viesis” aizvadīts un neviena cita apmeklētāja nav (kā nekā – darba dienas vidus), pienākusi mana kārta sajusties... labi, nelietošu vārdu „īpašai”, jo to jau esmu izmantojusi pavisam citā nozīmē. Izrādās, bez trim siltumnīcām, kur orhidejas izliktas pārdošanai, te ir vēl četras, kurās aug, zeļ un zied saimnieku privātā kolekcija.
Kamēr Diāne nodarbojas ar orhideju pārstādīšanu, Dirks vienu pēc otras izrāda arī šīs četras paradīzes. Bloga pastāvīgie lasītāji varbūt pārmetīs, ka es pārāk bieži lietoju paradīzes vārdu saistībā ar vietām kur aug orhidejas. Taču ... kā jūtu, tā rakstu :)))) Un patiesībā nemaz nav slikti, ja ik pa laiciņam rodas paradīzes sajūta. Viena no hobiju priekšrocībām...
Fantastisko ekskursiju laikam izdevies izpelnīties ar savu acīmredzamo interesi par masdevallijām un drakulām. Mjā, ir man tāda vājība, un orhidejmīļu vidē tā nemaz nav reta. Jāatzīst gan, ka pati ar lieliem panākumiem masdevalliju audzēšanā lepoties nudien nevaru. Ar tām ik pa laikam gadās kāda ķibele – jau rakstīju, ka, kamēr ziemā pusotru mēnesi biju prom, mājās laputis divas masdevallijas noēda pa tīro, bet vēl trešā mira pēc cīņas ar zaļo mošķu uzbrukuma sekām. Savukārt karstajā vasarā tieši šīs orhidejas mūsmājās cieta visvairāk. Dažas gan ir izdzīvojušas un sāk atkopties, taču, kad atceros Akernes masdevallijas... !!! Un drakulas...!!! Mmmmmm....
Pastaiga pa tropu mežu
„Veikala” siltumnīcās viss kā jau veikalā – augi kārtīgi savietoti uz gariem galdiem un sakarināti virs tiem, katram klāt cedelīte, viss pārskatāms un labi atrodams.
Savukārt, kolekcijas siltumnīcās... tur ir īsti džungļi vislabākajā, romantiskākajā un puķainākajā šī vārda nozīmē. Un, ja džungļos no vienas orhidejas līdz nākamajai var būt kāds gabaliņš, tad šeit ir iespēja baudīt fantastisku orhideju blīvumu uz vienu kvadrātmetru.
Ik pa brīdim telpu piepilda migla, uzturot nepieciešamo gaisa mitrumu. Var attāli nojaust, ka arī šeit puķes novietotas uz garajiem galdiem, taču pašus galdus neredz, tie burtiski ieauguši orhidejās un to biežajās pavadonēs – visdažādāko sugu papardēs. Ja skolas gados galvā nebūtu iekalts slavenais „No nekā nekas nerodas...”, varētu domāt, ka papardes tiešām orhidārijos ieviešas pašas no sevis. Cik tad tādai ar aci nepamanāmai sporiņai vajag – paslēpjas kaut kur substrātā un gaida labvēlīgus apstākļus. Arī no mūsmāju podiņiem ik pa laikam lien laukā galīgi nepiederoši zaļumi, it īpaši – „orhideju akvārijā”.
Arī ejas starp „galdiem” drīzāk atgādina šauras un aizaugušas taciņas, pa kurām, spraucoties gar iespaidīgu izmēru puķēm, nonākam no viena brīnuma līdz citam.
Pie caurulēm sakarinātas drakulas: lapas uz augšu, ziedkāti uz leju. Dažas saaugušas tik blīvi, ka atgādina milzīgas zaļojošas un ziedošas bumbas. Tik milzīgas drakulas un masdevallijas – gan cerus, gan ziedus – nekad agrāk neesmu redzējusi. Var redzēt, ka arī viņām šīs siltumnīcas šķiet kā paradīze.
Citā augu mājā no griestiem nokarājas gongoru ziedkāti, visapkārt visdažādāko sugu orhidejas neticamos daudzumos un dažādībā.
Vēl kāds apstāklis, kas atšķir Akerni no daudzām citām ļoti cienījamām orhideju audzētavām: šeit veltīgi meklēt plašus galdus ar ierastajām „palodzes orhidejām” – lielziedu falenopšiem, odontoglosa, dendrobiju un citiem hibrīdiem. Parasti tieši tie audzētavām dod labu daļu no ienākumiem, palīdzot uzturēt arī savvaļas orhideju daļu. Šeit kā pieklājības žests kāda galda galā sakrauti vien pāris falenopša hibrīdi, dažas smuki smaržīgas katlejas X un vēl kāds desmits hibrīdiņu. Tas tiešām ir maz! Visa pārējā platība atvēlēta savvaļniecēm. Fantastika!
Paradīzē kā jau paradīzē
Tā prātoju, spraucoties gar visiem šiem krāšņumiemiem, kad – žviks! – pa gaisu garām pazib kaut kas mazs un ļoti žigls. Izrādās, šajā paradīzes dārzā mīt arī putni. Un jūtas ne sliktāk par orhidejām. Paši te “ieviesušies” un dzīvo no paaudzes paaudzē. Dirks rāda kumšķi, kas no tālienes izskatās pēc makten kupas tilandsijas, piekarinātas starp orhidejām. Ha, izrādās, tilandsija tur arī ir, taču kalpo tikai par maskēšanos īstajam kumšķa saturam – putnu ligzdai.
“Bieži vien mēs tās atklājam tikai pēc tā, ko putni zem ligzdas atstāj”, nosmej Dirks un rāda turpat tālāk vairākas krietni “izdekorētas” orhidejas. Kā tad, virs tām – vēl viena putniņu ligzda! Prasu, kā orhideju audzētāji sadzīvo ar nelegālajiem apakšīrniekiem. Izrādās – uz mierīgas līdzāspastavēšanas pamatiem. Putni te labi jūtas – silts, mierīgs, drošs... Un arī saimniekiem jautrāk. Tik dažām puķēm lapas pēc tam jānotīra...
Profesija – hobijs
Akerne ir sens nosaukums Ekerenai, vietai, kur šīs ģimenes orhideju audzētava atradusies sākumā. Kad vaicāju, cik ilgi audzētava pastāv, Diāne aizdomājas... ap 30 gadiem. Pēc tam aizdomājas vēlreiz: “Plus vēl 8 gadi, kad orhidejas mums bija hobija statusā.” Izrādās, Diāne pēc profesijas ir žurnāliste, taču nu jau gadiem ilgi ir šī orhidārija dvēsele un čaklās rokas. Dirks strādā arī algotu darbu ārpus ğimenes uzņēmuma: viss šis skaistums nekādu naudas izteiksmē izsakāmu pasakaino bagātību nav nesis. Savukārt, prieks un gandarījums nav naudā aprēķināms. Bet ar to nevar arī nomaksāt, piemēram, rēķinus par elektrību... Toties, pārnākot no darba mājās, Dirks “ienirst” paša radītajā paradīzes dārzā. Un arī pieliek roku – te kāds klients jāapkalpo, te dārza darbi vai kas tehniski saimniecisks...
Uzdodu Diānei āķīgu jautājumu, kas arī mani tirda jau labu laiciņu: “ Kā tas ir, ja hobiju pārvērš profesijā?” Te Diānes acis kļūst mazliet skumjas... Ja vajadzētu visu sākt no sākuma... varbūt tomēr labāk palikt pie hobija...
Taču tūlīt pat atkal saruna novirzās uz puķītēm un Diāne atplaukst.
Aiziet, lai atgrieztos
Kad apskatītas ir visas siltumnīcas un krustu-šķērsu izrunāts par un ap orhidejām, sarunas pamazām plešas plašumā, līdz aizrunājamies līdz visam kam, pat tik slidenam tematam kā Beļģijas iekšpolitika. Tā nemanot paiet gandrīz piecas stundas!!! Paskatos pulkstenī – ārprāts! Taču – hmm – sajūta, ka esmu saimniekus aizkavējusi un viņiem pagalam apnikusi, tā arī nerodas. Varbūt tāpēc, ka Dirkam ir acīmredzams prieks izrādīt privāto kolekciju kādam, kam, ieraugot visus šos brīnumus, arī spīd acis. Vai arī tāpēc, ka Diānei tieši šodien jāpārstāda vesels lērums orhideju mazuļu, kas neliedz vienlaikus arī papļāpāt. Jūtos kā pie mīļiem radiņiem paciemojusies. Kad pošos atceļam, saimnieki – laba zīme pēc tik ilgas ciemošanās – uzaicina pakavēties vēl mazliet, tad Dirks varēšot ar mašīnu aizvest līdz busa pieturai. Tā man izpaliek lielais kājāmgājiens un pie viena... arī pils apskate. Īpaši gan par to nesēroju – šodien tāpat galva iespaidiem pārpildīta, lai pils paliek nākamreizei!
