Uz sākumlapu

Lielā orhideju lapa

Par šo vietni

Kailsune Ksiu

Meksikas kailsuns

Laivošana

Indija

Vēlies atrakstīt?


A.M. Orchidées jeb Graziano orhideju audzētava Francijā

2009. gada 30. marts
No Esteres bloga portālā Diena.lv



Vēl viena paradīze...

Tie, kuri lasījuši šo blogu no pirmsākumiem, droši vien varēs iedomāties manu sāpi, kad, salīdzinot savu Francijas braucienu grafiku ar orhideju izstāžu sarakstu, konstatēju, ka gadskārtējā izstāde Vosellas abatijā (skat. rakstiņu Paradīzē par 7 eiro) man šogad paies burtiski gar degunu. Vēlākais, pirmdien jābrauc mājās, bet izstāde ir tās pašas nedēļas beigās...

Mierinājuma labad Žans Fransuā, pie kura ģimenes (un 2 orhideju siltumnīcām !!!) kārtējo reizi pāris dieniņas paciemojos, apsola, ka aizbrauksim uz kādu no tuvīnajām audzētavām. Cik maz gan cilvēkam vajag, lai viņš justos laimīgs...

"Ko tu izvēlies: audzētavu, kur orhidejas kārtīgās rindās uz bīdāmiem galdiem, viss sistemātisks un jauns, vai arī tādu vairāk "savvaļas", līdzīgāku paradīzes dārzam?" Viena no "mierinājuma balvas" sastāvdaļām ir tiesības izvēlēties. Protams, izvēlos paradīzi (vai kāds šaubījās?). "Labi, tad braucam pie Graziano!"

Mmmm, jau sen par to sapņoju! Uzņēmuma oficiālo nosaukumu, A.M. Orchidées, daudzi orhidejmīļi pat nezina, sarunās vien pieminot: "Es to vai šito nopirku pie Graziano". Pagājušā gada Vosellas izstādē nedaudz parunājāmies un rezultātā uz Latviju atceļoja un šoziem uzziedēja brīnišķīgi smaržojošā Deja peskatoreja, ko jums jau atrādīju.



Labprāt enerģisko itāli satiktu vēlreiz un, ja vēl ļauts ielūkoties viņa dārgumu krātuvē...

Kādā pelēkā dienā...

Nav jau nemaz tik tālu - vien kāda pusstunda pa šoseju, cauri dažiem ciematiem, laukiem un šī reģiona lielākajam mežam. Šķērsojot mežu, pāris metrus no šosejas skatu piesaista nez kāpēc nolikts krēsls un košs lietussargs. "Nez kāpēc" ātri vien noskaidrojas, kad gabaliņu aiz košā lietussarga pamanu gan formās, gan krāsās ne mazāk košu... būtni. "Darbā... gaida klientus," nokomentē Žans Fransuā un, kamēr pāris vārdos apspriežam redzēto, esam jau no meža ārā. Skatam paveras šķietami bezgalīgi lauki un pašā viducī, labi tālu no šosejas - mazs ciematiņš. Grisy-Suisnes, vēsta uzraksts. Šī ir ne tikai orhidejmīļu svētceļojumu vieta, bet arī franču siera brie dzimtene - mēs atrodamies Brie-Comte-Robert kantonā.



"Redzi tur tos abus baznīcas torņus?" Žans Fransuā māj ar galvu uz ciematiņa pusi: "Nu, lūk, un pa vidu ir Graziano siltumnīca!" Nogriežam no šosejas - sajūta nedaudz sirreāla. Ciematiņš šķiet mazmazītiņš salīdzinājumā ar apkārtējiem plašumiem, tāds kā apmaldījies, nespējis tikt līdz lauka malai un pašā viducī tā arī palicis. Viens pats vientulis pelēkā un aukstā dienā... Kad piebraucam tuvāk, melanholiskās domas pagaist - ciems sākas ar... palielām siltumnīcām. "Ne tik ātri," smejas Žans Fransuā, pamanījis, ka sarosos un mirdzošām acīm snaikstu kaklu uz to pusi. "Es taču teicu - starp abiem torņiem!" Pa šaurām ieliņām viens, divi un ciematiņam cauri, Kapsētas aleja 3, stūre pa kreisi un klāt esam. No ārpuses izskatās pavisam vienkārši, pelēki un ikdienišķi.



Taču skats, kas paveras, pārkāpjot siltumnīcas slieksnim, vilties neliek. Tik tiešām - paradīzes dārzs! Un smarža!!! Mmmmm!!! Pagājušajā nedēļā man atkal kāds teica, ka orhidejas taču nesmaržojot...

Pasaule ir maza

Jau pāris soļus no ieejas mūs gaida šīs dienas lielākais pārsteigums. Un tā NAV orhideja. Romēns, puķkopis pēc izglītības, orhimaniaks pēc aicinājuma un mūsu foruma biedrs, vairākus gadus strādājis šur un tur, nu beidzot atradis savu sapņu darbu - par dārznieka palīgu paradīzes dārzā... "Tik nesakiet citiem - neviens vēl nezina, ka esmu pie Graziano!" Ahā, laikam nolēmis Vosellā sagādāt pārsteigumu pārējiem no foruma... Labi, neteikšu ar, lai vēl nedēļu intriga saglabājas. Toties man ir ekstra klases gids pa siltumnīcu!



Patiesībā tās ir divas savienotas siltumnīcas. Tuvāk ieejai - nedaudz obligāto falenopšu, Venēras kurpīšu, vandu, odontoglosa hibrīdu un citu krāšņu "palodzes orhideju". Interesantākais jāmeklē dziļāk. Vai arī malā, ar plēvēm un ķēdi norobežotajā "privātajā" daļā. Kad ienākam siltumnīcā, Graziano kā reiz` vadā kādu klientu pāri gar orhideju rindām. Sievietes skatiens aizķeras pie "palodzes orhidejām" un vēl pēc brīža pircēji apmierināti dodas maksāt par diviem lieliem falenopšiem. Toties mēs labu brīdi netiekam ne no vietas. Pareizāk sakot, "iestrēguši" ir mūsu deguni - netālu no ieejas piekarināta milzīga klovesija (Clowesia Rebecca Northern) pilnos ziedos. Nokarenos ķekaros vairāki simti (!) bālrozā ziediņu - kas par smaržu!!!

Tieši šī smarža bija pirmā, kas mūs sagaidīja, siltumnīcas durvis paverot. It kā ar to nepietiktu, Romēns žigli nozūd ziedošajos džungļos, lai jau pēc brīža no tiem iznirtu ar vēl vienu klovesiju. Pēc skata - gluži tāda pati, vien izmēri atšķiras, bet smarža - pavisam cita! Jā, smaržīgas puķes, īpaši - orhidejas ir mana vājība!



Par mušām

To pamanījis, Romēns mūs vedina kādā ejā - te esot viena orhideja, kas noteikti jāpasmaržo. Pamanu viltības dzirkstelītes gan Romēna, gan Žana Fransuā acīs. Ahā, tur jau viņš karājas - lieli, krāšņi ziedi ar garām "ūsām", traki smuks no skata: Bulbophyllum echinolabium. Nu kā tad!!! Klasisks jociņš! Par bulbofīliem mēdz jokot, ka, ja kāds no viņiem nesmaržo, tas nozīmē, ka viņš smaržo labi... Teiciens gan ir nedaudz pārspīlēts, taču, ja kāds jūs vedina pasmaržot bulbofīlu, silti iesaku - esiet piesardzīgi. Izmirkuši cigarešu izsmēķi, kaķa vai kāda cita dzīvnieka urīns, trūdi, sapelējis miskastes saturs, sapuvusi gaļa... lūk, tikai šis tas no plašā ožas izjūtu diapazona, ko piedāvā bulbofīlu ģints. Echinolabium raisa atmiņas: atceros, pirms pāris gadiem mūsu sune pastaigas laikā pamanījās izvārtīties pa pusei sapuvušā kaķa līķī... (Ceru, ka nemēdzat ēst pie datora...)



Dabā viss ir loģiski - šīs orhidejas apputeksnē mušas, kas tad arī augam ir jāpievilina. Un mušu gaume uz smaržām mums ir zināma... "Augs, kas nepieciešams katram orhidejmīlim," nesen izlasīju kādā Bulbophyllum echinolabium aprakstā... Mīklainā kārtā gan gadoties arī "nesmaržīgi" eksemplāri.

Gudrās un viltīgās

Ja jau par insektiem un viltībām, uz kurām augi gatavi, lai apputeksnēšanas darbos ievilinātu pareizo kukainīti, tad labs piemērs ir tepat Latvijā savvaļā, kaut ļoti reti, dzīvojošā orhideja ar izteiksmīgu vārdu: mušu ofrīda. Viņu apputeksnē racējlapsenes, un to pievilināšanai viltniece izvēlējusies spēlēt nevis uz ēdelību, bet pavisam citiem priekiem: zieds pēc skata man tik tiešām atgādina mušu, taču speciālisti ir precīzāki - plēvspārņu mātīti. Un arī izdala šķidrumu, kas pēc sastāva līdzīgs minēto mātīšu sekrētam. Īsāk sakot, puķe vienkārši ņem un gan ar izskatu, gan smaržu pievilina un, būsim atklāti, apmuļķo attiecīgos vīriešu kārtas insektus. Un... panāk savu. T.i., tiek apputeksnēta. Savukārt, smaržīgo naktsvijoli apputeksnē naktstauriņi, tāpēc tā smaržo tieši naktī. Gudras tās orhidejas! Mans vīrs gan, uzzinot, kā izrīkojas mušu ofrīda, bilda dažus skarbākus vārdus :))))

Latvija - orhidejmīļu valsts!

"Latvija? Ha, man te viena latviete iegriežas. Ja vien ko nejaucu. Inga, tas taču var būt latviešu vārds?" Tā Graziano. Atbildu, ka pat ļoti var! Viņa dzīvojot turpat netālu...

Jāāā, ja parēķinātu orhidejmīļu proporciju no cilvēku kopskaita, es nebrīnītos, ja latvieši izrādītos vieni no lielākajiem orhimaniakiem pasaulē :))))) Ziemeļu paradokss. Latviešu orhidejmīļi, izrādās, mīt pat Francijā! Tās pašas dienas vakarā, ciemojoties pie Jāņa, Barbaras un viņu bērniem, par to pārliecinos vēlreiz.

Paradīzes dārzs

Viens pēc otra mums tiek "atrādīti" pasakaini smukumi, pārsvarā - savvaļas orhideju sugas un primārie hibrīdi, t.i. savvaļas sugu krustojums. Vai arī tālāki hibrīdi, taču retāk sastopamie. Milzīgs Chysis aurea pilnos ziedos... savvaļas Venēras kurpītes viseksotiskākajās formās... ārkārtīgi smalks un elegants "kurpīšu" hibrīds... pasakaini angrekumi gan sīkiem un netverami skaistiem, gan iespaidīgu izmēru vaskainiem ziediem dažādās baltā nokrāsās... likastu trīsstūrveida ziedi... utt, utjpr.





Režģī iekarināts paliels korķa mizas gabals, kupli noaudzis ar divkrāsu leptoti pilnos ziedos. Krāšņums! Ai, baltā skaudībiņa - mana leptote salīdzinājumā ir pilnīga mazule. Un tikai tagad tai mazpamazītēm veidojas vairāki pumpuriņi...



Turpat manāmas arī biežāk sastopamas orhidejas, kā, piemēram, vaniļa, neatvairāmi smaržojošās Kinga dendrobijas vai psihopsis ar vienu vienīgo ziedu garumgara kāta galā un trim garām, izspūrušām ūsām, kas slejas pa taisno debesīs.



Gribas pamēģināt, taču nolemju - ja jau esmu šeit, jāņem kas retāks. Ilgi mīņājos pie sīkas celogīnītes ar pieticīga paskata, taču neticami patīkami smaržojošiem ziediņiem. Kāri snaikstos gar bulbofīliem un cirropetāliem: esmu beidzot nolēmusi pamēģināt, vai šie mūsmājās augs. Un apbrīnoju desmitiem citu orhideju, kuras labprāt ņemtu līdzi kaut tūlīt, taču... zinu, ka dzīvoklī nevarēšu viņām nodrošināt piemērotus apstākļus, galvenokārt - gaisa mitrumu.



Sāts un pārsātināšanās



"Apskaties uz šito! Pasmaržo to! Re, kādi ziedi! Paskat, cik daudz pumpuru!" Romēns rāda te pa labi, te pa kreisi, te uz augšu, uz piekarinātajiem smukumiem, un ik pa brīdim padod kādu tuvāk, lai varu nofotografēt vai pasmaržot. Viņš te jūtas kā zivs ūdenī, bet es - kā Ali Baba, pirmo reizi pateicis "Sezam, atveries!": manā priekšā ir tik daudz dārgumu, ka pat nespēju ne visu reāli aptvert, nedz arī sagrābties un aizstiept mājās :))) Kādu brīdi aktīvi sekoju līdzi ar prātu un cenšos pēc iespējas vairāk iegaumēt, pēc tam atslābstu un vienkārši ļaujos patīkamām sajūtām.















Tā kā nevienam no mums nav jāsteidzas, apskatām pilnīgi visu, ar komentāriem, smaržošanu un anekdotēm... Tikai vēlāk, kad jāizvēlas, ko tad īsti ņemšu, saprotu, ka esmu pieļāvusi milzīgu kļūdu - galva ir tik pilna ar iespaidiem, ka vairs neatceros, ko īsti gribēju un kur to atrast. Atgriežos pie jau redzētā, klīstu gar puķu rindām, vienu no kārotajiem smukumiem, raibu oncīdijas radinieci tolumniju, atrodu, bet tālāk - galvā pilnīgs ķīselis. Šo to no iekārotā dabūt nevar - tas pieder pie kolekcijas un netiek pārdots. Šo to nevaru ņemt - par lielu, baidos pa ceļam aplauzt. Vai arī nevarēšu nodrošināt piemērotus apstākļus... Labi, ka talkā nāk pats Graziano. Vēl neliels aplis pa siltumnīcu un galu galā atrodu arī iepatikušos nelielo cirropetālu ar diviem pumpuriņiem.

Nolemju divas lietas:
Pirmkārt, jāzina mērs. Pie tam, Žana Fransuā siltumnīcā mani jau gaida ilgi kārots bulbofīls... par kura smaržošanu vai nesmaržošanu gan nekādu ziņu nav. Būs pārsteigums. Cerams - patīkams... Otrkārt - nākamreiz pa siltumnīcām jāstaigā ar papīru un zīmuli rokā. Un viss interesējošais jau uzreiz jāatzīmē. Mūžu dzīvo - mūžu mācies!



Graziano ir laipns un pretimnākošs, kaut daži teiktu - atturīgs, un neskopojas ar padomiem. Uz atvadām izdodas viņu pat pierunāt ļauties fotoaparātam. "Rets gadījums", komentē Romēns. Parasti viņš izvairoties: lai labāk fotografējot orhidejas, nevis viņu pašu. Atrodam kompromisu - pats saimnieks ar milzīgu, ziedošu un smaržīgu (cik žēl, ka smaržu nevar nofotografēt - saku to jau kuro reizi!) Chysis aurea rokās. Ir jau, ir arī orhideju bildes, vesels lērums. Un dažas no tām - tepat augšā.




Atpakaļ uz Orhideju Audzētāju Sarakstu