Pirms kāda laika uzrakstīju rakstu par orhidejām un hidrokultūru, un tas kādā forumā rosināja dažas diezgan polemiskas diskusijas... Tad, lūk, tas nav man kalpojis par mācību, jo es to daru atkal! Bet kāpēc, jūs man jautāsiet, kāpēc, nu kāpēc? Vai viņa ir mazohiste, vai arī viņa azotē slēpj kādas amatnieku ražojuma keramzīta firmas akcijas? Atbilde ir - nē!! Bet, tā kā dažiem ir labpaticies mesties iekšā šajā piedzīvojumā, un piedevām aptracis pūlis man to pieprasa skaļi un neatlaidīgi (jā, jā, Goloth man to vienreiz prasīja, zvēru!), es šeit apkopoju savu divu gadu "intensīvās mērcēšanas" pieredzi.
Kā jūs jau zināt, es pati šobrīd izmēģinu šo tehniku, un tātad šo 2 gadu laikā esmu varējusi to uzlabot un arīdzan pārbaudīt, kas darbojas labi un kas - ne tik labi... Piedevām, esmu izstudējusi ļoti labo Džeka Rosa grāmatu (Jack Ross. The
word of orchids, a practical guide to cultivating orchids in soilless
culture), ko iesaku visiem, kas spēj lasīt angļu valodā un mīl izzināt orhideju pasauli no zinātniskā viedokļa. Tā nav poētiska grāmata, ko rotā mākslas foto, toties tajā ir milzums zinātniskas informācijas, kas spēj ieinteresēt jebkuru, kas ir aizrāvies ar orhidejām un pagultē slēpj jaunā ķīmiķa komplektu. Pārējie var nomierināties - turpinājumā es došu šīs sarežģītās maģijas grāmatas kopsavilkumu (taču jūs palaidīsiet garām lieliskās kailās orhidejas fotogrāfiju dubultlapā grāmatas vidū - jo sliktāk jums!).
Pieņemu, ka esat jau izlasījuši manu pirmo šīs sērijas rakstu un pamatprincipus jau apguvuši (Ātrais kontroldarbs, aizveriet grāmatas un nešpikojiet no blakussēdētāja! Ha hā, tas bija joks... Nobijāties, ko?). Tātad šeit es vairāk iedziļināšos detaļās un matu vietā paskaldīšu dažas miltonopša saknes. Ko tad jūs gribējāt? Ja tas būtu pārāk vienkārši, tā vairs nebūtu es! Tātad nejūtieties neērti, ņemiet no kaudzes to, kas jūs interesē, bet pārējo atstājiet... vissvarīgākais ir, lai jūsu orhidejas būtu laimīgas, nevis lai zinātniskā sabiedrība jūs apskaustu par jūsu keramzīta lodītēm...
Jā gan, kermazīta lodītes piedzimst nevienlīdzīgas no mērcēšanas viedokļa! Dažu zīmolu lodītes ir spējīgākas uzsūkt ūdeni kapilaritātes ceļā nekā citas. Un ir svarīgi zināt, kā šajā ziņā uzvedas tieši jūsu iegādātais keramzīts.
Tāpēc, pirms sākt, piedāvāju jums nelielu testu, lai raksturotu jūsu keramzītu. Ņemiet plastmasas 1,5 litru ūdens pudeli un nogrieziet tai augšu, izveidojot caurspīdīgu trauku. Ielejiet tajā glāzi ūdens un piepildiet visu ar sausu, iepriekš nomazgātu keramzītu. Atstājiet "marinēties" uz 24 stundām. Pēc šā laika izmēriet, cik augstu virs ūdens līmeņa ir mitrās lodītes (tās būs tumšākas). Piemēram, mans Hydroton™ jauktā kalibra keramzīts kļūst mitrs 5 cm virs ūdens līmeņa, savukārt mazā kalibra Hydroton™ keramzīts samitrinās 8 cm virs ūdens līmeņa. Bet pa citu zīmolu keramzītu ūdens var uzkāpt daudz augstāk. Pierakstiet šo lielumu, tas norāda mitrās zonas līmeni, un šis skaitlis palīdzēs jums noteikt, kādā augstumā augu izvietot podā.
Tests keramzīta kapilaritātes noteikšanai (Kapilaritāte ir šķidruma spēja pārvietoties (pacelties vai nosēsties) pa ļoti sīkiem kanāliņiem. - No Norden AB izdotās Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīcas): Pēc 24 stundām mēs konstatējam, ka pa dažādu zīmolu keramzītu ūdens nav pacēlies vienādā augstumā. Pa kreisi keramzīts virspusē ir sauss un ir redzams, ka podā ir dažādas mitruma zonas. Pa labi keramzīts ir vienmērīgi mitrs visā poda augstumā.
Ja vien nelietojat ļoti uzsūcošu keramzītu, visdrīzāk tas virspusē kļūs sauss dažas stundas pēc laistīšanas. Tas nozīmē, ka jūsu hidrokultūras podiņā būs 3 zonas: lejas zona, kas iegremdēta ūdenī, mitra vidus zona un sausa augšējā zona (skat. zīmējumu labajā pusē).
Virs līnijas, kur keramzīts ir mitrs (tumšāks) atrodas zona, kur tas ir pilnīgi sauss. Gaiss ap to ir piesātināts ar mitrumu, kas ceļas no mitrās zonas un palēnām iztvaiko caur virsējo kārtu, taču pašā keramzītā ūdens nav nemaz. Tātad sausajā zonā saknes ir tādos pašos apstākļos kā tās būtu brīvā gaisā mitrā siltumnīcā: augstais gaisa mitrums tām ļauj labi attīstīties un tās var brīvi elpot, toties tām nav pieejas ūdenim un uzturvielām, kamēr tās netiek laistītas, un tās ļoti ātri nožūst starp divām laistīšanas reizēm.
Dažādās zonas puķpodā, ja tiek izmantota hidrokultūra
Vienīgi mitrajā zonā (kur keramzītā ir ūdens, bet ap to - daudz gaisa) orhideja smelsies sev ūdeni un mēslojumu. Tātad, kamēr vien saknes neatradīsies šajā līmenī, orhideja būs laistīšanas ķīlniece, pat ja ūdens rezervuārs ir pilns.
Bet, tā kā augam sausajā zonā nav pieejas ūdenim un uzturvielām, vai tad nepietiktu ar sausās zonas novēršanu, izmantojot zemākus podus? Atbilde ir - jā, bet tikai tad, ja jau esošās orhidejas saknes ir pielāgojušās mitriem apstākļiem. Taču auga saknes pirms pāriešanas uz hidrokultūru bieži vien ir pieradušas pie sausuma perioda starp divām laistīšanas reizēm. Ja tās pēkšņi pakļauj pastāvīgi mitriem apstākļiem, pastāv nopūšanas risks nosmakšanas rezultātā.
Tikai tās saknes, kuras augušas mitrā vidē vai kuras augs pats izdzinis mitrajā zonā, tajā izdzīvo nepūstot. Epifītaugiem tātad sausā zona ir ļoti noderīga orhidejas adaptācijas periodā: šajā zonā jau esošās saknes atrodas substrātā, kas ātri izžūst 2 laistīšanu starplaikā, gluži kā agrāk. No turienes augs var cik vien tam tīk laist jaunas saknes tajā poda zonā, kura tam visvairāk piemērota.
Epifītorhideja, kas dod priekšroku poda sausajai zonai
Zemes orhideja, kas dod priekšroku poda mitrajai zonai
Pa kreisi ir dendrobijas gadījums - saknes paliek poda augšējā daļā, kur keramzīts izžūst starp 2 laistīšanas reizēm (mitro zonu kolonizējušas aļģes un tas ļauj to labi saskatīt). Pa labi - fragmipedija (phragmipedium) gadījums - saknes ir ietiekušās poda lejasdaļā, kur keramzīts visu laiku ir mitrs.
Tātad, pirmoreiz pārstādot hidrokultūrā epifītaugu, ir jāizvairās ievietot jau esošās saknes tajā poda daļā, kas būs pastāvīgi mitra (protams, ja vien augs pirms tam nav audzēts substrātā, kas visu laiku uzturēts viegli mitrs, kā, piemēram, sfagnā, gaišajā kūdrā vai akmens vatē). Tas arī ir visgrūtākais adaptācijas periodā, kad orhideja pielāgojas hidrokultūrai - lai izvairītos no stresa sagādāšanas augam, jāuztur pie dzīvības tā vecās saknes, kamēr jaunās, kas piemērojušās hidrokultūras apstākļiem, pārņem stafeti.
Lai augs pēc iespējas mazāk ciestu, jārada visi iespējamie apstākļi. Pirmkārt, augam jābūt veselīgam un tam pārstādīšaans laikā jābūt augšanas periodā, neziedošam. Piedevām, lai adaptācijas laiks būtu pēc iespējas īsāks, pāreja jāveic pareizajā brīdī - kad augam tik tikko sāk veidoties jaunas saknes. Šādā gadījumā tas ļoti ātri izveidos mitrajai zonai perfekti pielāgotas saknes un, pateicoties tam, pilnībā izbaudīs hidrokultūras priekšrocības.
Ja nesekosiet šim padomam, nenāciet sūdzēties, ka pēc dažām nedēļām jums ar šo augu ir problēmas. Šādā gadījumā jūs pats būsiet vainīgs, ja neizdosies (lūk tā!). Ja pāreja notiek, kad orhideja nedzen jaunas saknes, pastāv risks, ka augs zaudēs esošās saknes, bet to vietā nestāsies jaunas... Tādējādi orhideja vairākus mēnešus var palikt bez saknēm un lēnām zaudēt šķidrumu, un tas apdraud tās dzīvību.
Kā jūs jau zināt, hidrokultūra (vismaz tas, ko es šādi dēvēju, bet kas patiesībā ir pasīvā hidroponija) nozīmē ievietot orhideju keramzītā un pārliecināt to tur palikt un uzvesties labi, kamēr mēs poda apakšu pāris centimetrus dziļi mērcējam barojošā šķīdumā. Tātad pirmais (bet ne mazsvarīgākais) posms ir keramzīta sagatavošana.
Un tā - pirmkārt jūs noskalojat keramzītu lielā ūdens daudzumā. Lai notecinātu to starp divām skalošanas reizēm, ir ērti izmantot groziņu. Iemērciet to bļodā ar remdenu ūdeni un kā tāds jenots ar rokām apzinīgi mazgājiet keramzīta lodītes, tās viegli paberžot. Tad noteciniet un nomainiet ūdeni. Atkārtojiet šo operāciju tik daudz reižu, cik nepieciešams, līdz skalojamais ūdens vairs nekļūst netīrs vai arī kamēr jūsu pirkstu āda noberzusies jēla.
(Par Esteres un Egila metodi keramzīta mazgāšanai varat palasīt ŠEIT.)
Pēc tam seko mērcēšanas posms, lai piesātinātu keramzītu ar mitrumu un noregulētu tā pH. Šajā nolūkā jums jāļauj keramzītam mirkt tā paša mēslojuma šķīdumā, kuru lietosiet pēc tam uz hidrokultūru pārvesto orhideju laistīšanai (skat. nākamo sadaļu). Mērcēšanas ilgumam jābūt vismaz 24 stundas, lai gan es to nekad nedaru, jo vēlme pārstādīt man uznāk pēkšņi pilnmēness vakaros. Bet jūs izdariet to kārtīgi!
Trešais posms ir šķirošana. Pēc mērcēšanas jūs, iespējams, ievērosiet, ka dažas lodītes peld, bet citas kā tāds Titāniks grimst dibenā. Peldētājām ir zemāka ūdens noturēšanas spēja, tātad tās perfekti piemērotas epifītorhidejām. Toties nirējas (kas bieži vien ir mazākas un ar peldētāju brillēm) ir piesūkušās ar ūdeni un tātad vairāk piemērotas zemes orhidejām (Phragmipedium,
Paphiopedilum, Zygopetalum, u.t.t.). Tātad mēģiniet savākt katra tipa lodītes atsevišķi un lietot tās attiecīgajiem augiem.
Nu viss, vai esat gatavs? Pārstādām? Tad ņemiet podiņu. Kur ir jūsu podiņš? Kā, jums nav podiņa? Kas par iesācējiem te salasījušies!!! Pffffffffffffffff, nu ja, man pašai nav podiņa! (labi jau labi, es beidzu!!)
Pirmajā rakstā es jums ieteicu (balstoties uz dažu amerikāņu hidrokultūras speciālistu padomiem; Rej, tas viss tevis dēļ!) orhideju hidrokultūrai izmantot podiņu, kura augstums ir lielāks nekā platums. Epifītorhidejām šāda tipa pods, kura augšējā daļā ir sausāka zona, veicina adaptāciju. Taču svarīgāks ir nevis poda augstums, bet gan kurā poda zonā (iegremdētajā, mitrajā vai sausajā) augs atrodas pirmās pārstādīšanas laikā (skatīt zemāk). Īsāk sakot, varat izmantot gandrīz vai jebkādu podu, ja vien jūs tajā iestādāt augu pareizajā augstumā: epifītus - sausajā zonā, bet zemes orhidejas - mitrajā. Un, tā kā hidrokultūrā poda platumam nav nozīmes, jūs to izvēlēsieties galvenokārt pēc augstuma.
Es aizvien biežāk izmantoju klasiskos plastmasas puķpodus. Epifītaugiem ņemu lielus podus, kas nodrošina pietiekamu augstumu, lai izvietotu augu sausajā zonā. Zemes orhidejām, kurām sausā zona nav nepieciešama, ņemu šaurākus un tātad zemākus podus.
VEICINĀT SAKŅU VĒDINĀŠANU - ĀRKĀRTĪGI SVARĪGI
Deviņos no desmit gadījumiem orhideju sakņu puves iemesls ir... nāve noslāpstot!!! Kad orhidejas saknes atrodas substrātā, kas spēj sadalīties (mizas, sfagna u.t.t.), noslāpšana paātrinās, ja šis substrāts tiek turēts mitrs - šādā gadījumā mikroorganismi attīstās ļoti ātri, lai sadalītu substrātu, un šajā procesā iztērē visu pieejamo skābekli. Un tad saknes noslāpst un mirst...
Hidrokultūrā mikroorganismiem nav nekā, ko sadalīt, tātad to ir arī mazāk. Tomēr, tā kā daļa substrāta pastāvīgi ir mitra, ir svarīgi nodrošināt sakņu masas maksimālu vēdināšanu. Skaistas, veselīgas saknes ir labas auga vispārējās veselības un bagātīgas ziedēšanas ķīla...
Hidrokultūrā poda drenāžas caurumi atrodas zem ūdens līmeņa, tātad caur tiem gaiss pieplūst nevar. Tāpēc es vienmēr iztaisu dažus nelielus caurumiņus (vai vertikālus iešķēlumus) poda sānos virs barojošā šķīduma līmeņa, lai uzlabotu sakņu vēdināšanu. Šim darbam es izmantoju vecu lodlampu vai karstās līmes pistoli. Ja tādu nav, var izmantot caurumduri.
(Esteres pieredze ar orhideju podiņu izgatavošanu Latvijā - skatīt šeit.)
Caurumiem ir jābūt ne pārāk lieliem, jo tas izraisītu keramzīta pārmērīgu izžūšanu. Ja izmantojat podus, kas pirms tam kalpojuši citiem nolūkiem (olīvju trauki, ūdenspudeles ar nogrieztu augšu u.t.t.), neaizmirstiet iztaisīt dažus lielus caurumus apakšā, lai atvieglotu drenāžu.
Kas attiecas uz caurspīdīgiem podiem, man tie joprojām patīk, jo tie ļauj man ielūkoties zem manu orhideju brunčiem, netraucējot tās. Taču tie veicina aļģu attīstību podā un tajos arī keramzīts saulē ātrāk sakarst, kas var bojāt saknes. No šī trūkuma var izvairīties, ievietojot plastmasas podu necaurspīdīgā kašpo, kas var kalpot arī par barojošā šķidruma rezervuāru. Taču man jāatzīst, ka arvien vairāk izmantoju klasiskos necaurspīdīgas plastmasas puķpodus.
Pirmoreiz pārstādot augu hidrokultūras apstākļos, ir svarīgi izvietot auga saknes tajā poda zonā, kura tām vispiemērotākā (nu labi, es to saku jau 4. reizi, nu taču jūs saprotat?). Šim nolūkam varam izmantot auga izvietošanas augstumu podā, poda augstumu, keramzīta lodīšu izmēru (skat. attēlu zemāk).
Zemā podā (zīmējuma 1. un 3. piemērs) mitrā zona aizņem gandrīz visu podu. Tas tātad būs piemērots orhidejām, kuru saknes jau pieradušas pie atrašanās pastāvīgā mitrumā, kā, piemēram, fragmipedijām vai falenopšiem, kuri pirms tam audzēti sfagnā. Augstākā podā (2. piemērs) vairāk nekā pusi aizņem sausā zona. Šādiem podiem jādod priekšroku, ja orhidejas pirms tam audzētas ļoti drenējošā substrātā (vidēja un liela kalibra mizas) vai kailām saknēm. Hidrokultūrā poda platumam ir salīdzinoši maza nozīme, ja vien augstums ir atbilstošs. Tādējādi 2. piemērā būtu varēts arī vienkārši izmantot klasisku puķpodu, kas ir tikpat augsts, taču daudz platāks.
Ir ieteicams arī pielāgot keramzīta lodīšu lielumu auga tipam: mazajām lodītēm ir lielāka kapilaritāte un tās aiztur vairāk mitruma nekā lielās. Tādēļ mitrā zona podā, kas piepildīts ar mazām lodītēm, būs augstāk nekā lielāku lodīšu gadījumā. Ar Hydroton keramzītu, ko es izmatoju, piemēram, mitrā zona ir 5 cm ar lielajām lodītēm un aptuveni 8 cm ar mazajām. Tādēļ 10 cm augstam podam, ja tas piepildīts ar mazajām lodītēm, praktiski nav sausās zonas, un tas perfekti der, piemēram, fragmipedijām (3. piemērs).
Uzmanību! Kad auga saknes pilnībā atrodas sausajā zonā (2. piemērs), pastāv risks, ka augs ļoti ātri zaugēs šķidrumu, ja neuzmanīsieties. Keramzīts laistīšanas laikā aiztur ļoti maz ūdens, tādēļ tas ļoti ātri žūst (sausā gaisā - dažās stundās). Tātad ir jāuzskata, ka augs ir praktiski tādos pašos apstākļos kā, ja tas tiktu audzēts kailām saknēm siltumnīcā. Tādēļ bieži (vai pat ik dienas, ja gaiss ir ļoti sauss) būs nepieciešama laistīšana (vai pamatīga smidzināšana) ar ūdeni, gluži kā augam, kas aug piestiprināts pie plāksnes. Un tā tas būs līdz kamēr saknes sasniegs mitro zonu.
Lai atbrīvotos no sausās zonas, ja jūsu rīcībā nav keramzīta ar labu kapilaritāti, varat izvietot sfagnas kārtu 2-3 cm no poda virsmas (nesablīvējot)... Ūdens, ko sfagna laistīšanas laikā uzsūc, palīdz saglabāt mitru keramzīta virsējo kārtu. Piedevām, uz sfagnas var uzsēt "siltumnīcas sūnu", lai uzlabotu izskatu. Tikai neaizmirstiet iztaisīt mazus caurumiņus poda sānos sakņu vēdināšanai...
Kad esat sagatavojuši keramzītu un izvēlējušies augam atbilstošu podu, ir pienācis pārstādīšanas brīdis. Mūsu izmēģinājuma trusītis būs miniatūra katleja. Pēc ziedēšanas tai izveidojušies divi jauni pseidotuberīdiji un jaunās saknītes tik tikko sāk parādīties - īstais brīdis lielajam lēcienam! Kopš iegādes šī mazā katleja atrodas 10 cm augstā podiņā, un esmu tai izvēlējusies jaunu podu, kura augstums ir aptuveni 15 cm. Vispirms es augu izmērcēju vēl viņa vecajā podiņā apmēram 30 minūtes ilgi. Tad tā saknes uzmanīgi atbrīvoju no visa vecā substrāta (zem tekoša remdena ūdens) un aizvācu visas mirušās auga daļas, pēc tam ļāvu visam pilnībā nožūt. Šajā laikā noteicu, kurā poda zonā augs nav jāstāda. Katleju vecajām saknēm mitrā zona galīgi neder. Tātad līdz pusei piepildīju podu ar mitru keramzītu. 3 cm iegremdētā zona + 5 cm mitrā = 7 cm, t.i. puse no mana 15 cm poda augstuma (saprotams, jums ir pašiem jākoriģē šie lielumi atkarībā no rādītājiem, ko iegūstat, testējot keramzītu). Kad tas paveikts, ievietoju augu podā tā, lai saknes skartos pie keramzīta, kas tur jau ir iebērts, un arī apkārt pieberu keramzītu līdz pat auga "kakliņam" (kur saknes pāriet "stumbrā"). Šai vietai jābūt nedaudz apslēptai keramzītā. Pretējā gadījumā sāļi var uzkrāties uz saknēm, kas atrodas virs keramzīta, un tās bojāt. Ja nav iespējams tās ierušināt keramzītā, varat kailo daļu apklāt ar dažiem sfagnas gabaliem, ko regulāri apsmidzināsiet ar destilētu vai lietus ūdeni.
Pirmajās dienās nepiepildiet ūdens rezervuāru, lai ļautu saknēm aizdziedēt rētas. Pēc nedēļas ievietojiet podu dziļā traukā, kas kalpos par ūdens rezervuāru, un piepildiet to ar tīru ūdeni 2-3 cm augstumā. Raugieties, lai rezervuārā vienmēr būtu pietiekami daudz ūdens. Kamēr auga saknes vēl nav sasniegušas poda mitro zonu, laistiet no augšas kā klasisko substrātu (t.i., kad sausā zona kļūst sausa), vienlaikus nodrošinot attiecīgo ūdens līmeni rezervuārā. Pēc 15 dienām ūdens vietā ielejiet atšķaidītu mēslojuma šķīdumu (skat. zemāk). Novietojiet augu siltā vietā, līdz tas atgūstas (1. mēnesi).
Dažkārt nākas sastapties ar tādu problēmu kā orhideja, kas zaudējusi saknes. Pie vainas var būt kā jūsu pieļautās audzēšanas kļūdas, tā arī problēmas, kas atgadījušās, pirms šo orhideju iegādājāties. Ja esat paredzējis pārcelt augu uz hidrokultūru, tas šai pārejai ir īstais brīdis, jo nākošajās nedēļās šai orhidejai vajadzētu izveidot jaunas, smukas saknītes. Piedevām, ja raugāmies no pozitīvās puses, ja jau augam sakņu vairs nav, nav jāsatraucas par to saglabāšanu, pārejot uz hidrokultūru.
Šādā gadījumā varat izmantot 1/2 poda metodi, kas aprakstīta sekojošajā rāmītī.
STEIDZAMA PĀRSTĀDĪŠANA: 1/2 poda tehnika
Vispirms labi notīrīt orhidejas saknes, aizvācot visu pūstošo un mīksto. Vajadzētu arī iemērkt augu pretsēnīšu līdzeklī un ļaut nožūt. Ja orhidejai sakņu vairs nav nemaz, varat izveidot mākslīgas saknes ar izolētu stiepli (aptinot auga pamatni ar garu stieples gabalu, nesavainojot augu). Tas ļaus atveseļošanās periodā orhideju stabilizēt podā, līdz izveidosies jaunās saknes.
Pēc tam paņemiet dezinficētu podu un līdz pusei piepildiet ar jau sagatavotu (kā norādīts iepriekš) keramzītu. Samitriniet sfagnu un to kārtīgi nosusiniet. Uzklājiet plānu šīs sūnas kārtiņu uz keramzīta, nenoblietējiet, tad uz tās novietojiet augu. Visbeidzot aplieciet nedaudz mitru sfagnu apkārt augam, joprojām nenoblietējot.
Pēc tam ievietojiet podu apakštasītē, kurā ielieti 3-4 cm tīra ūdens, bet visam pāri pārsedziet polietilēna maisiņu (lejasdaļā nenoslēdzot pārāk hermētiski, lai augs varētu elpot). Šādi izveidoto minisiltumnīcu turiet siltumā (falenopsim - vismaz +20, bet, ja iespējams, + 25 grādos) un ļoti spilgtā gaismā (bet ne tiešā saulē, kamēr augs ir zem maisiņa). Regulāri pielejiet ūdeni apakštasē, kad nepieciešams, kā arī ar smidzinātāju mitriniet sūnu, ja tā kļūst pārāk sausa (uzmanīgi - nepārspīlējiet ar smidzināšanu, sūnai jābūt ļoti viegli mitrai, nevis piesātinātai ar ūdeni).
Kad izaugušas aptuveni 5 cm garas saknītes, pakāpeniski var novākt polietilēna maisiņu un sākt laistīt. Reizi nedēļā apakštasi izlej un pēc tam no augšas laista, uz keramzīta smidzinot ūdeni, kurā izšķīdināts mēslojums, līdz apakštasē ir 3-4 cm šķidruma. Kad auga saknes sāk "kolonizēt" keramzītu poda zemākajā daļā, uzmanīgi, netraumējot orhideju, izņem sfagnu un aizvieto to ar keramzīta lodītēm...
Un lūk - augs ir izglābts un vienlaikus pieradināts pie hidrokultūras!
Mēslojuma izvēle hidrokultūrā augošai orhidejai nav ne sarežģītāka, ne vienkāršāka kā priežu mizās augošai. Vienkārši, tā kā keramzīts ir inerts, tajā orhidejas ir vairāk atkarīgas no mēslošanas nekā klasiskā orhideju substrātā augošās. Aicinu jūs palasīt arī šo rakstiņu par mēslošanu, lai izvēlētos vispiemērotāko mēslojumu.
Īsāk sakot, mēslojuma izvēle sākas ar to, ka apzināties, kādu ūdeni izmantosiet. Ja lietosiet vidēji kaļķainu krāna ūdeni, varat izmantot veikalos nopērkamo skābinošo mēslojumu dažādiem augiem (tas satur proporcionāli daudz urīnvielas un slāpekļa). Augšanas periodā mēslojiet augu katrā laistīšanas reizē un uzmanieties, lai mēslojums būtu
pareizi atšķaidīts, lai nesadedzinātu orhidejas saknes. Šis risks hidrokultūrā gan ir zemāks, nekā klasiskajā substrātā audzējot, jo keramzīts, kas paliek saskarē ar mēslojuma šķīdumu, nenožūst un, piedevām, tas aiztur maz mēslojuma. Tomēr jāuzmanās, lai nejauši apakštasīte nepaliktu pilnīgi tukša, jo šādā gadījumā tomēr pastāv risks, ka mēslojums varētu sadedzināt saknes. Nevajadzētu izmantot ļoti kaļķainu krāna ūdeni, jums tas iepriekš ir jāatkaļķo.
Ja jums ir orhidejas, kas ir pastiprināti jutīgas pret ūdens kvalitāti (Masdevallia, atsevišķi
Phragmipedium, Disa, u.c.), un ja esat izvēlējies tās laistīt ar lietus ūdeni, osmozētu vai ar Britta filtrētu ūdeni, tad jāizmanto speciāls mēslojums, ko sauc par neitrālu vai sārmainu un kas bagātināts ar kalciju un magniju (tas ir mēslojums nekaļķainam ūdenim, ko var atrast galvenokārt ārzemēs, veikalos, kuros pārdod preces hidroponijai).
Es personiski izmantoju Britta ūdeni vai arī krāna ūdeni, kas nedaudz paskābināts (tātad satur nedaudz kaļķa, kalciju un magniju), kam pievienoju tomātu mēslojumu 15-15-30 attiecībā 1 g. uz 1 litru ūdens (..). Šķīduma pH ir aptuveni 6 un keramzīta pH nostabilizējas līmenī ap 5,5-6.
Laistīšanas procedūra hidrokultūrā
Kas attiecas uz laistīšanas procedūru, es vienkārši novietoju puķpodu dziļā traukā, kas kalpo par rezervuāru barojošajam šķīdumam (plastmasas apakštasīte vai skaists kašpo bez caurumiņa - tas jūsu pašu ziņā!). Traukam jābūt pietiekami lielam, lai tas nekļūtu sauss veselu nedēļu. Noteikti jāuzmana, lai tas starp divām laistīšanas reizēm neizžūtu. Tāpēc jāizmanto pietiekami liela un dziļa apakštase.
Augiem, kas jau pieraduši pie hidrokultūras, laistīšanas procedūra norit šādi: reizi nedēļā es iztukšoju apakštasi, tad novietoju to atpakaļ. Pēc tam no augšas smidzinu ūdens-mēslojuma šķīdumu uz keramzīta, to kārtīgi saslapējot, līdz apakštasē izveidojas 3-4 cm dziļa šķidruma kārta. Nu lūk, esam uzpildījušies veselai nedēļai...
Gadījumā, ja apakštase kļūst sausa vēl pirms nākamās laistīšanas, pielejiet tīru ūdeni, lai godam pabeigtu nedēļu (parasti gan tam nevajadzētu notikt, ja vien apakštase ir pietiekami liela; ja nē - paņemiet lielāku).
Reizi mēnesī es iztukšoju apakštasi un palieku podiņu zem krāna (istabas temperatūras ūdens), kārtīgi saslapējot keramzītu, lai to izskalotu. Parasti es šo gadījumu izmantoju arī, lai ar dušu noskalotu orhideju lapas no augšas un apakšas (ja attiecīgajai sugai to drīkst darīt) un tās noslaucītu ar akvārija filtra lupatiņu, kas piesūcināta ar šķidrajām Marseļas ziepēm (zaļajām ziepēm Latvijas apstākļos), tā notīrot nosēdumus (pēc tam kārtīgi jānoskalo ar remdenu ūdeni). Tad nolieku apakštasi vietā un sasmidzinu keramzītu ar ūdens-mēslojuma šķīdumu no augšas tāpat kā parasti, līdz apakštase atkal ir pilna...
Kā rīoties, ja orhidejai nepieciešams miera periods?
Vienkārši ļaujiet keramzītam nožūt... Bet uzmanību - pirms to darāt, ir jāatbrīvojas no mēslojuma nosēdumiem, kas varētu apdedzināt saknes, ja keramzīts nožūtu. Tādēļ dažas minūtes pamērcējiet podiņu ūdenī un pēc tam izskalojiet to tekošā remdenā krāna ūdenī. Pēc tam atstājet rezervuāru tukšu un kopiet augu tā, it kā tas atrastot klasiskajā orhideju substrātā. Laistiet, kad pseidotuberīdiji sāk krunkoties, bet nepiepildiet rezervuāru. Kad atsākas augšana (veidojas ziedkāts vai jauns dzinums), no jauna uzpildiet rezervuāru un atsāciet laistīt tāpat kā agrāk: nu nav te nekā sarežģīta!
Viss ir atkarīgs no kaimiņienes! Ja viņa ar prieku jums izpalīdz un viņai jau tāpat jānāk pabarot jūsu kaķi, varat to izmantot, lai pie reizes palūgtu arī piepildīt orhideju apakštases reizi nedēļā. Iesaku jums pirms došanās atvaļinājumā kārtīgi izskalot keramzītu podos - gadījumam, ja apakštasei nejauši gadītos pastāvēt tukšai. Lūdziet kaimiņieni laistīt orhidejas ar tīru ūdeni, mēslošanu varēsiet atsākt pēc brīvdienām, citādi var gadīties problēmas ar pārdozēšanu un citi negadījumi.
Ja kaimiņiene ir īsts pūķis un kaķis jūs jau sen ir pametis, lai dotos pie cita, vienmēr paliek variants ar vannu. Jau atkal - pirms aizbraukšanas izskalojiet keramzītu, lai izvairītos no negadījumiem. Tad ielejiet 4-5 cm ūdens vannas dibenā, salieciet iekšā savus augus un drošu prātu dodieties uz Bahamu salām! Un neaizmirstiet man atvest kādu suvenīru, jo tieši pateicoties man jums nenācās uzrunāt kaimiņieni!
NB: izvairieties no vannas varianta, ja neesat drošs par atsevišķu augu veselības stāvokli. Slimības var no viena auga pielipt otram ar ūdens starpniecību (iespējamība ir maza, tomēr tā pastāv). Tātad, šo variantu izmantojiet tikai tad, ja augi jums ir jau ilgāku laiku un esat drošs par viņu veselības stāvokli. Ja baidāties no slimību izplatīšanās, labāk izvēlieties katram augam atsevišķu milzīgu apakštasi, kurā ūdens saglabāsies visu jūsu prombūtnes laiku. Neērtāk, taču darbojas tikpat labi...
Neatstāt apakštasi tukšu, ja pirms tam neesat ar tīru ūdeni kārtīgi izskalojis keramzītu.
Nepārstādiet hidrokultūrā orhideju, kas tajā brīdī nedzen jaunas saknes, ir slima vai novārdzināta.
Neievietojiet jau esošās saknes nepareizajā podiņa zonā, pirmoreiz orhideju pārstādot hidrokultūrā (sausajā zonā zemes orhidejām un mitrajā zonā epifītiem).
Nelietojiet mēslojumu pārāk spēcīgā koncentrācijā, kā arī mēslojumu, kas nav piemērots jūsu izmantotajam laistāmajam ūdenim.
Šeit es uzrakstīšu atskaiti par 2 orhideju audzēšanas gadiem hidrokultūrā... jūs uzzināsiet visu gan par panākumiem, gan arī par neveiksmēm. Lasiet drīz!
Kamēr tas vēl nav gatavs, teikšu tikai, ka amerikāņu orhidejmīļi šo tehniku izmanto jau 15 gadus. Varat, piemēram, apskatīt Ray
Bartelow personisko kolekciju vai arī Doris
Salzmann orhidejas - viņiem abiem ir simtiem orhideju hidrokultūrā.
Lūk, ceru, ka šī informācija izrādīsies jums noderīga. (..)
!!! P.S. No Esteres un Egila: Paši esam šo metodi izmēģinājuši - ŠEIT ir mūsu pieredze.
