ŠIS TAS NO MŪSU PIEREDZES, KAS VARĒTU NODERĒT ORHIDEJMĪĻIEM-IESĀCĒJIEM

Saturs (uzklikšķini!):

Orhidejas izvēle Orhideju izvietojums Laistīšana / mērcēšana Cik bieži orhidejas laistīt? Kā laistām mēs? Orhideju mēslošana Sfagnas kumšķis zem saknēm - ko nu? Podiņi orhideju pārstādīšanai Kā pārstādot dabūt saknes atpakaļ podiņā? Vasaras "nometne" orhidejām Citi dzīves apstākļi Griezt vai negriezt vecos ziedkātus? Kanēļa izmantošana orhideju kopšanā Nīma eļļas izmantošana orhideju ārstēšanā Ja orhideja zaudējusi saknes Saldi pilieniņi vai "cukurgraudiņi" uz ziediem, lapām u.t.t. Vēl daži dzīvnieciņi uz, ap un zem orhidejām Apnicīgie lidoņi - trūdodiņi Dažas SOS metodes ķezā nokļuvušas orhidejas glābšanai Orhideju noēnošana, lai tās neapdegtu saulē Lapu apdegumi, kas rodas no saules Vairākas orhidejas vienā podiņā

Ja orhideja gāžas apkārt Vēlreiz par mošķiem - mūsu pieredze tīklērču apkarošanā Pūkainās bruņutis Ja orhidejai krokojas tuberīdiji Kā novietot vēl vairāk orhideju uz jau tā pārpildītām palodzēm? Mēslojuma devas aprēķināšana - ppm metode (saite) Substrāts jeb "augsne" orhidejām, tā sastāvdaļas (saite) No kā vīst vai dzeltē falenopša lapas un ko darīt (saite) Mūsu pieredze ar hidrokultūru (saite) Kā nodrošināt orhidejām nepieciešamo mitro gaisu? (saite) Griezt vai negriezt vecos falenopšu ziedkātus? (saite) Stādiņš, kas veidojas uz veca ziedkāta - keiki (saite) Falenopšu jaunie dzinumi blakus mātes augam (saite) Stabilizēt falenopsi, kas gāžas laukā no poda (saite) Kas tur nāk laukā - jauna falenopša saknīte vai ziedkāts? (saite) Kāpēc kalst un birst nost falenopšu pumpuri? (saite) Gala "pumpurs" uz falenopša ziedkāta (saite) Kā falenopsism noteikt, vai sakne ir augoša? (saite) Ja ūdens iekļuvis falenopša augšanas centrā... (saite) Falenopši ar plankumainām lapām (saite) Papildināts 8.04.2015.

Kopdzīve ar orhidejām nav sarežģīta lieta. Sarežģītākais, lai šāda kopdzīve būtu sekmīga, ir jau pašā sākumā "atkost", kas kurai nepieciešams vai nepatīk. Tālāk viss notiek pats no sevis. Pēc pirmās orhidejas gribas pamēģināt ar vēl kādu, tad rodas azarts, āķis lūpā, un orhideju skaita pieaugumu jau grūti apturēt. Vienlaikus sāc apjēgt, ka tās ir tik dažādas! Un rodas interese, kā kopt tās un vai šitās arī pie mums augs...

Arī paši esam tikai amatieri, mūsu vienīgie plusi ir kādu 10 gadu pieredze un interese, tādēļ šeit izlasāmais nav nekāda patiesība pēdējā instancē, vien šādi tādi knifiņi, ko esam "atkoduši" paši vai atraduši speciālā literatūrā, internetā, dzirdējuši no pieredzējušākiem "kolēģiem" u.t.t. Mēs darām šitā un mums sanāk, bet iespējams, ka kāds dara savādāk un viņam arī sanāk. Un tikpat labi iespējams, ka kāds cits mēģina darīt kā mēs, un viņam nesanāk... jo ir tik daudz apstākļu, un izdošanās vai neizdošanās ir tieši šo apstākļu summa plus mūsu zināšanas plus mūsu iespējas plus konkrētās orhidejas spēciņi plus krietna deva veiksmes plus vēl sazin` kas. Un, protams, mīlestība, daudz mīlestības.

Orhidejas izvēle

- Pirms uzsākt kopdzīvi ar orhideju, neesiet slinki, parakņājieties internetā (latviski pieejamās grāmatas ir nepilnīgas un pretrunīgas) un uzziniet, kas nepieciešams konkrētajai sugai. Galvenie parametri ir: gaisma, laistīšana, gaisa mitrums, temperatūra, barošana, dienas/nakts un vasaras/ziemas režīms. - Arī internetā atrodamā informācija mēdz būt pamatīgi pretrunīga. Izvelciet vidējo aritmētisko no vairākām specializētām vietnēm, bet uzmanīgi tās izvēlieties - iesakām ņemt nevis ražotāju veidotas vai acīmredzami sponsorētas, bet gan orhidejmīļu pašu veidotas vietnes un forumus. Neesam nekādi sazvērestības teorijas piekritēji, tomēr, šķiet, ražotāji ir ieinteresēti, lai mēs nevis saglabātu un atkārtoti uzziedinātu savas jau esošās orhidejas, bet pirktu un pirktu no jauna.... - Pērciet orhideju pēc tam, kad esat izpētījuši augam nepieciešamos apstākļus un novērtējuši, vai varat tādus nodrošināt. Pavisam nedaudz teorijas, lai vieglāk orientētos informācijā par orhideju kopšanu: - Zinātnieki vēl nav tikuši skaidrībā, cik īsti pasaulē ir orhideju sugu. Tiek minēti dažādi skaitļi - 22 000, 26 000 un vairāk. Šīs sugas apvienotas ģintīs. To skaits pēc vecās klasifikācijas bija ap 880. Šobrīd stāvokli sarežģī noteikošā orhideju pārklasificēšana, ņemot vērā ģenētisko pētījumu rezultātus. Ģintis tiek apvienotas un dalītas, "likvidētas" un "veidotas", sugas "ceļo" no vienas ģints uz citu. Patiesībā jau dabā tas neko nemaina, tās pašas orhidejas vien ir, mainās tikai mūsu priekšstati par to iedalījumu. Tādēļ pašlaik viena un tā pati orhideja dažādos avotos atrodama ar atšķirīgiem nosaukumiem - "pa vecam" un "pa jaunam". Bez orhideju sugām (tās visas ir savvaļas, un, piemēram, franči šādas orhidejas sauc par botāniskajām) ir arī orhideju hibrīdi - gan savvaļas, gan cilvēku izveidoti. Pēdējo pēc dažādiem avotiem ir ap 100 000 vai vairāk. Daļa no selekcionāru izveidotajiem hibrīdiem pat nav oficiāli reģistrēti kā šķirnes, tie parādās tirdzniecībā un pēc laiciņa pazūd, dodot vietu citiem. Par primārajiem hibrīdiem mēs saucam divu savvaļas sugu hibrīdu, neatkarīgi no tā, vai tas veidojies dabā, savvaļā krustojoties dažādu sugu orhidejām, vai arī tā ir selekcionāru izveidota orhideju šķirne. Krustoties var ne tikai vienas ģints sugas (piemēram, falenopši), bet arī sugas, kas pieder pie dažādām, savstarpēji krustoties spējīgām ģintīm. Tādā gadījumā tos sauc par starpģinšu hibrīdiem. Rakstot par hibrīdiem šajā vietnē, ja vien nav norādīts kas cits, domājam par tiem, kurus izveidojuši cilvēki (pretējā gadījumā rakstīsim "savvaļas hibrīds"). Parasti cilvēku izveidotie hibrīdi ir izturīgāki, labāk piemēroti audzēšanai dzīvokļos. Piemēram, beallaras ir Brassia x Miltonia x Cochlioda x Odontoglossum hibrīds, kas ir daudz izturīgāks par tīrajām miltonijām. Bez primārajiem hibrīdiem ir arī no savvaļas sugām (jeb, sakot franču stilā, no botāniskajām orhidejām, bet iespējams, varētu teikt "sugas orhidejām" - šo terminoloģisko jautājumu būtu jānoskaidro pie speciālistiem) tālāki hibrīdi, kas iegūti, krustojot citus hibrīdus vai arī hibrīdus ar botāniskajām orhidejām. Bieži vien šie "krustojumi" ir tik sarežģīti, ka tādam hibrīdu hibrīdu hibrīdam īstos vecākus noteikt vairs nav iespējams, ja vien tas nav oficiāli reģistrēts kā šķirne. - Orhidejas iedala monopodiālās un simpodiālās: Monopodiālām jeb "vienas kājas" orhidejām viens un tas pats auga dzinums jeb "stumbrs" tik aug un aug uz augšu un veido arvien jaunus ziedus. Piemēri: falenopsis, vanda u.c. Simpodiālām orhidejām veidojas un vienlaikus pastāv vairāki dzinumi: kamēr kāds no tiem ir nobriedis un zied, citi tikai parādās un solās ziedēt kaut kad nākotnē, bet noziedējušie un savu mūžu nodzīvojušie atmirst. Piemēri: Venēras kurpītes, oncīdijas, odontoglosa hibrīdi u.d.c. To zināt ir svarīgi, izvēloties orhideju.
	* Monopodiālo orhideju (piemēram, falenopsi) mēs izvēlamies pēc iespējas lielāku, ar daudzām lapām, lai būtu pārliecināti, ka augs ir pieaudzis un no viņa var droši gaidīt drīzu ziedēšanu atkal, nevis tas ir priekšlaicīgi nobriedināts bērniņš vai pusaudzis, kuram šī mākslīgi izsauktā ziedēšana atņems tik daudz spēka, ka būs nepieciešama ilgāka atpūta. * Simpodiālo orhideju izvēlamies ar pēc iespējas kuplāku ceru, t.i. vairāk vienlaikus augošu dzinumu dažādās brieduma pakāpēs - tas nozīmē, ka, šiem ziediem noziedot, drīzumā varēsim sagaidīt jaunus, t.i. augam ir augšanas un turpināšanās perspektīva.
- !!! Nepērciet slimus augus !!! Pirms auga pirkšanas apskatiet uzmanīgi, kādā tas ir stāvoklī:
	* Vai tam nav kaitēkļu (laputis, bruņutis, tīklērces, u.t.t., u.t.jpr.). Tas attiecas uz visiem augiem, ko nesat mājās, jo šie zvēri veikli pārbāzējas no viena auga uz citiem, bet galā ar tiem tikt ir ļoti grūti, un tas reti notiek bez upuriem. * Vai uz lapām, stumbra, gaisa saknēm nav aizdomīgu plankumu - tie var liecināt par dažādām slimībām vai tiem pašiem parazītiem. * Vai lapas nav mīkstas un nedzeltē (bet dzeltenās veikalā var būt novāktas..), piemēram, falenopšiem. Mūsu glābēju instinkts (un arī taupīgums) var likt ar atlaidēm nopirkt šādu orhideju cerībā, ka tā atdzersies un apbalvos mūs ar dāsnu ziedēšanu. Taču lapu mīkstums un dzeltēšana diemžēl mēdz liecināt ne tikai par nepietiekamu laistīšanu, bet bieži vien par bojātām saknēm, sakņu puvi, sēnīšu infekciju un vēl sazin ko... Brrrr! Lai kas tas nebūtu, labāk neienesiet to savā mājā, jo no tā, iespējams, var ciest arī pārējās orhidejas. Ja šāda problēma parādās kādai no jūsu pārziņā jau esošajām mīlulēm, steigšus to izolējiet no pārējām un meklējiet padomu! * Ja nopirktā vai uzdāvinātā orhideja rada kaut nelielas bažas par iespējamu slimību, mēs to vairākas nedēļas un pat mēnešus turam "karantīnā", t.i. atsevišķi no visām citām, un uzmanīgi vērojam.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Orhideju izvietojums

- Orhidejas necieš caurvēju. Taču gaisa apmaiņa tām nepieciešama. Dažām pat ļoti (piemēram, zigopetāliem). Tā kā mūsu dzīvoklī ir pietiekami daudz logu, esam divus no tiem pilnībā "atdevuši" telpaugiem - tie netiek virināti, telpas tiek vēdinātas pa citiem logiem. Uz pārējām palodzēm mitinās augi, kas pret nelielu caurvēju neiebilst.
- Dažādām orhidejām nepieciešamais var krasi atšķirties, tāpēc, ja jūsu mājoklī ir gaišāki un tumšāki logi, visracionālāk ir tās sagrupēt atkarībā no vajadzības pēc gaismas, gaišāku logu atvēlot spilgtāku gaismu mīlošajām - cimbīdijai, dendrobijai..., bet nedaudz tumšāku - Venēras kurpītēm, falenopšiem. Tik jāatceras pasargāt orhidejas no tiešas saules vasarā (ziemā mūsu saulīte ir bez zobiņiem). Un jāņem vērā, ka "nedaudz tumšāks" nenozīmē pavisam bez gaismas. Vairāk par gaismu orhidejām - šeit.
- Neturiet orhidejas svaigu ābolu (un vispār augļu) tuvumā. Augļi nogatavojoties izdala etilēnu, un tas, cik saprotams, veicina ātrāku orhideju pārziedēšanu.
- Orhidejām var kaitēt piesmēķēts gaiss.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Laistīšana / mērcēšana

- Mēs savas klasiskā substrātā augošās orhidejas nevis laistām, bet mērcējam. Ielejam kašpo caur Britu izfiltrētu istabas temperatūras ūdeni ar mēslojumu, pagaidām minūtes 20-30 (principā pietiktu arī ar 10...), tad nolejam un kārtīgi notecinām, lai orhideju saknes nemirktu ūdenī, jo tas ir biežākais šo augu bojāejas iemesls.
- Mērcēšanas laikā orhidejas novietojam vannā: vienu porciju, pēc tam - otru. Varētu to darīt arī turpat uz palodzes, bet Estere ir pārāk izklaidīga un pāris reižu bija atstājusi kādu podiņu nenotecinātu, domādama, ka tas jau izdarīts. Lai šādi ekscesi neatkārtotos, tagad mērcēšana notiek vannas istabā, un, nesot augus atpakaļ uz palodzēm, tiek vēlreiz kontrolēts, vai kašpo nav palicis ūdens.



- Ne mērcēšanai, ne smidzināšanai neizmantojam aukstu ūdeni.
- Agrāk ūdeni vienkārši nostādinājām, bet tagad mērcējam filtrētā ūdenī, piepildot ar to katras orhidejas kašpo atsevišķi - lai, mērcējot kopējā traukā, nepārnēsātu kādu infekciju, parazītu, sēnīti, u.t.t. (ir gadījies...). Jūs vaicāsiet, kā pamanāmies to izdarīt ar visām savām aptuveni 100 orhidejām un nenojūgties? Varētu jau pakoķetēt, ka 100 nemaz nav daudz, taču patiesais iemesls ir pavisam vienkāršs - liela daļa mūsu orhideju aug hidrokultūrā un lielā ķēpa ar laistīšanu / mērcēšanu tādējādi izpaliek :)))
- Jo vēsāks laiks, jo retāka laistīšana un otrādi. Aukstums savienojumā ar pārmērīgu mitrumu ir kaitīgs (ne tikai orhidejām...).
- Epifītorhidejām (kas dabā aug kokos) vai litofītiem (kas aug uz akmeņiem) mēdz patikt, ja mērcēšanas starplaikos substrātam, t.i. "augsnei", ļauj nožūt (kas nenozīmē - iekalst). Šādas orhidejas esot labāk laistīt retāk bet pamatīgi, nevis bieži un pa drusciņai. Savukārt, zemē augošās orhidejas visbiežāk, šķiet, mīl vienmērīgu mitrumu. Taču drošības pēc par katru konkrētu ģinti un sugu ielūkojieties internetā.
- Ja burragearām, odontocīdijām, miltonijām vai citām orhidejām ar plānām, šaurām, garām lapām jaunās lapiņas nāk laukā plisētas kā ermoņika, esat augu par maz laistījuši. Šur tur gan rakstīts, ka tas pats mēdzot notikt pie pārlaistīšanas... Katrā ziņā, tas liecina par problēmām ar laistīšanu:



- Epifītorhidejām ūdeni cenšamies atkaļķot. Savukārt, zemes orhidejām piemēram, Venēras kurpītēm, un litofītiem ūdenim pievienojam nedaudz kalcija (izmantojam Latvijas preci - Vito Calcium). Daži orhidejmīļi uzkaisot substrātam pa virsu saberztas olu čaumalas, citi izmanto sasmalcinātu dolomītu...

Vairāk par orhideju laistīšanu - šeit.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Cik bieži orhidejas laistīt?

Šis ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem. Ja jums kāds saka, ka tas darāms reizi nedēļā, 10 dienās vai 2 nedēļās, tikai svētdienās vai, piemēram, ceturtdienās - īpaši neticiet... Orhideju laistīšanas biežums pamatā atkarīgs no 4 apstākļiem un nosakāms katrā gadījumā individuāli, šos 4 apstākļus izvērtējot. Protams, vērtēšanas process nav jāveic pirms katras laistīšanas, vienkārši, apstākļiem mainoties, ņemiet to vērā. Te būs apmēram tas pats, ko saka Loransa savā rakstiņā par laistīšanu, tikai izvērstākā formā. Tātad:

1. Orhidejas suga.
a) Ir orhidejas, kuru substrātam jāļauj starp 2 laistīšanas reizēm pilnīgi izžūt.
b) Ir orhidejas, kuru substrātam pastāvīgi jābūt vairāk vai mazāk mitram.
c) Ir orhidejas, kurām vienā augšanas cikla posmā substrātam jāļauj izžūt, bet citā - tas jātur mitrs.
Par konkrētajai orhidejai nepieciešamajiem apstākļiem varat uzzināt, uzklikšķinot uz attiecīgās sugas attēla šeit.

2. Substrāts
Atkarībā no sastāva, dažādiem substrātiem ir dažāds izžūšanas ātrums (keramzīts žūst ātri, priežu mizas - lēnāk, sfagna - vēl lēnāk). Bez tam, substrāts, kas sastāv no lielākiem gabaliem, starp kuriem ir gaiss, žūst ātrāk, bet sīku krikumiņu substrāts - lēnāk (pārāk lēni tādām orhidejām, kā piemēram, falenopsis). Lēnāk mēdz žūt arī vecs, sadalījies substrāts. Rīkojieties atbilstoši tam. Uzmanību: ja zem saknēm atrodas sfagnas kumšķis (skat. šeit), tas noteikti jāņem vērā, lai izvairītos no sakņu puves.
Vairāk par dažādiem substrātiem - šeit.

3. Podiņš
Svarīgs ir tā veids, lielums un ventilācija. Piemēram, nelielā plastmasas podiņā, kurš ir tieši tik liels, lai tajā satilptu saknes, un kuram izveidoti caurumi ventilācijai arī sānos, substrāts izžūs ātrāk, nekā biezā, glazētā māla podā ar vienu nelielu caurumiņu apakšā.
Sakņu ventilācija ir svarīgs apstāklis, piemēram, falenopšiem, kuru saknēm pēc bagātīgas slapjuma padeves ir salīdzinoši ātri jānožūst. To iespējams uzlabot, izveidojot caurumiņus arī podiņa sānos, kā redzams šeit.

4. Temperatūra un gaisa mitrums telpā, kur orhideja atrodas
Loģiski: jo siltāks, jo ātrāk žūst. Jo lielāks gaisa mitrums, jo žūst lēnāk, plus vēl orhideja daļu nepieciešamā ūdens saņem no gaisa. Kā šo gaisa mitrumu nodrošināt, skat. šeit.

Tātad - salieciet visus šos apstākļus kopā un zināsiet, cik bieži jums jāmērcē vai jālaista jūsu konkrētā orhideja jūsu konkrētajā telpā un konkrētajā brīdī. Uff, laikam viss.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Kā laistām mēs?

Laiku pa laikam kāds mums vaicā, kā mēs tiekam galā ar savu aptuveni 100 orhideju laistīšanu. Vispirms neliela atkāpe: laistīšana siltumnīcā un mājas apstākļos var radikāli atšķirties, jo siltumnīcā ir cits mikroklimats, īpaši gaisa mitrums, un parasti - arī ventilācija, kas mazina puves risku. Esam redzējuši, kā siltumnīcā orhidejas laista... ar šļūteni. Piebilstot: "Tikai neatkārtojiet to mājas apstākļos!" Šajā vietnē aprakstītais derīgs orhideju audzēšanai mājas apstākļos.

Tātad - īstenībā mēs visam pieejam maksimāli vienkārši. Kaut citam varbūt liksies, ka sarežģīti.

Visas savas orhidejas esam sadalījuši vairākās grupās:

1) Tās, kas hidrokultūrā, t.i. praktiski visi hibrīdi. Jāatceras tik uzturēt vajadzīgo ūdens+mēslojuma līmeni ūdens traukos-rezervuāros, pārējo šīs padara pašas - ņem mitrumu, cik vajadzīgs. Zied regulāri un bagātīgi. Piemēram, mūsu dzeltenajam falenopša hibrīdam, kam parasti bija 3-10 ziediņi, jau pirmajā ziedēšanā "hidrā" bija 2 žuburaini ziedkāti ar 40 ziediem vienlaikus, plus vēl ziedi uz vēlākajiem atzariem!!! Šī ir mūsu mīļākā (t.i. - sliņķu) metode. Taču negribam mudināt visus uz to pāriet. Katram savi apstākļi, ieradumi... panaceja nepastāv :)))

2) Tagad daļa mūsu savvaļas orhideju iemitinātas orhidārijā, taču vēl nesen viņas dzīvoja zem kupoliem vai +- noslēgtās vāzēs. Tur mitrums ilgi turas. Šādi audzējām savvaļas sugas un retākus hibrīdus, kam nepieciešams augsts gaisa mitrums un arī mitrs substrāts. Tikko redzējām, ka sāk žūt, pamērcējām brīdi un atkal - zem kupola. Mērcēšana pat karstā laikā sanāca tikai aptuveni reizi 2-3 nedēļās, tā ka īpaši nepārpūlējāmies... Jāatceras tik regulāri vēdināt, lai nesākas puve vai sēne. Taču šī metode ir diezgan skunstīga - jāazina, kādas orhidejas tā var un kādas - nav vēlams audzēt. Jāpazīst arī pirmās SOS pazīmes, kad kaut kas nogājis greizi un steigšus jārīkojas...

Šīm 2 grupām tātad ar laistīšanu/mērcēšanu nav pilnīgi nekāda iespringuma - tik pa retam jāpakontrolē...

Pārējās (un tādu mums nav atlicis daudz) iedalām:
4) tādās, kam starp 2 mērcēšanām jāļauj saknēm apžūt (falenopši...);
5) tādās, kam saknes jātur pastāvīgi nedaudz mitras (odontoglosa gibrīdi, bigibbum dendrobijas);
6) tādas, kurām ir augšanas un miera periods - vienā jātur mitras, bet otrā - jāļauj apžūt vai, radikālākos gadījumos, vispār jātur sausas ilgāku laiku (sekstainā celogīne, kingianum dendrobijas, piemēram).

Par to, pie kuras grupas pieder izplatītākās "veikalu" orhidejas, var uzzināt sadaļā ar tabulu iesācējiem - jāuzklikšķina uz attiecīgā ziediņa. Tikko puķe nonāk pie mums mājās, automātiski noskaidrojam (ja vēl nezinām...), pie kuras no grupām šī pieder, un tālāk jau viss autopilotā:

4) grupu mērcējam, kad caur podu redzam, ka saknes apžuvušas. Flopšiem tās apžuvušas ir sudrabpelēkas, bet mitras - zaļas, zaļi brūnas vai zaļdzeltenas. Var noteikt arī pēc podiņa svara (ar roku aptuveni). Vai uz aci caur podiņu. Tas jau automātiksi - paņem rokā podiņu, apskaties un viss skaidrs, nekādas īpašās skunstes tur nav. Mērcēšanas ilgums: pietiek ar 10 minūtēm. Mazāk gan nevajadzētu. Bet, kad aizmirstas, dažkārt sanāk aš pusotras stundas. Ilgāk gan nemērcējam.

	Sausas falenopša saknītes sudrabpelēkā krāsā
	Tās pašas saknes pēc mērcēšanas

5) grupu mērcējam, kad redzam, ka sāk apžūt. Ilgums tas pats.

6) grupai ievērojam katra perioda īpatnības.

Bet, kā jau minēts, 4-6 grupas orhideju mums nav daudz, lielākā daļa ir hidrokultūrā vai orhidārijā.

Nu, lūk. Sākumā varbūt izklausās sarežģīti, bet, ja jums to puķu nav neko daudz, tad varbūt tik 2 grupas sanāk... Tad jau vispār - atpūta un nekādu raižu!

Atpakaļ uz satura rādītāju

Orhideju mēslošana

- Augšanas periodā (kad aug lapas un saknes) orhidejām esot nepieciešams mēslojums, kas satur daudz slāpekļa, ziedēšanas ierosināšanai - kālija. Taču ir arī viedoklis, ka slāpekļa un kālija proporcijas augšanu īpaši neietekmē. Diezgan pamatīgi orhideju mēslošana aprakstīta šeit.
- Lai neiestātos juceklis ar mēslošanas reižu uzskaiti (katrā 2., 4. reizē, vai citi varianti), mēs racionalizējam un mēslojumu pievienojam katrā laistīšanas (pareizāk sakot - mērcēšanas) reizē, tikai vājākā koncentrācijā. Izņemot, protams, miera periodu orhidejām, kurām tāds nepieciešams. Piemēram, ja nepieciešamais mēslojuma daudzums uz iepakojuma norādīts, rēķinoties, ka to dod katrā otrajā laistīšanas reizē, mēs dodam pusi no devas, bet katru reizi vai arī pēdējā laikā - aprēķinām pēc augstāk dotajā "mēslošanas" saitē atrodamajiem padomiem.
- Mēslojam tikai tad, kad orhideja ir aktīva - aug, veido ziedus... Ja augs "guļ" - nemēslojam.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Sfagnu sūnas kumšķis zem saknēm - ko nu?

Sfagnu sūna (kūdras sūna, Sphagnum) orhideju audzēšanā var būt ļoti noderīga (skat. šeit) un tai ir dažādi pielietojuma veidi. Taču viens no tiem sagādā problēmas (skat. zemāk) ne vienam vien orhidejmīlim - sūna, kas kompakta kumšķa veidā slēpjas orhidejai starp saknēm. Tādēļ mēs pie pārstādīšanas to ņemam laukā.
Kāpēc?
Ražotāji to tur atstājuši, jo pavisam mazi, no meristēmām izaudzēti stādiņi tiekot likti uz sfagnas kārtīgi apsakņoties. Tā arī tas pikucis tur paliek, bet ražotāji (ne visi, par laimi) uzskata, ka ķeksēt to laukā ir lieks darbiņš.
Kur ir problēma?
Ja sūnas kumšķis ir arī, piemēram, jūsu falenopsim, tad ļoti jāuzmanās ar laistīšanu. Sfagnu sūnai piemīt spējas uzsūkt lielu daudzumu ūdens, tādējādi pie saknēm pastāvīgi ir mitrs kumšķis, kas veicina sakņu puvi - ļoooti biežu falenopšu bojāejas iemeslu. Savukārt, ja gaidīsiet, kamēr izžūst sūna, un tikai tad falenopsi laistīsiet, plāni klāsies tām saknēm, kas nav ar šo sūnu kontaktā - tās izžūs, tātad samazināsies sakņu masa, kas baro un dzirda augu. Īsāk sakot, puķpodā veidosies 2 dažādas zonas, kurām būtu nepieciešams dažāds laistīšanas režīms, kas NAV IESPĒJAMS!

Izvelkot šo burragearu ("kambriju") no poda, pašā viducī starp saknēm, ja ieskatās, atklājas sfagnu sūas kumšķis

Skats, kas atklājās, izmakšķerējot no poda kādu jauniegūtu falenopsi. Tas, ka podā ir sūnas kumšķis, bija redzams jau, pacilājot nost dažus virsējos mizas gabaliņus. Taču kumšķa patiesie apmēri atklājās tikai pie pārstādīšanas - tas izrādījās milzonīgs! Sakņu sistēma bija pamatīgi cietusi, pusi no tām nācās amputēt. Tikai viena saknīte bija augoša, pārējo augšana bija apstājusies. Arī viena no apakšējām lapām jau bija savītusi un sākusi dzeltēt. Tas tāpēc, ka ar tām saknēm, kas vēl bija pie dzīvības, nepietika, lai pilnībā pabarotu krāšņi ziedošo augu. Nācās pārstādīt ziedošu...

Savā puķpodā sfagnu sūnu varat ieraudzīt gan sausu, gan arī izmirkušu un piebriedušu (skat. attēlos augstāk), kā arī zaļu - ar aļģēm apaugušu. Bet, uzmanīgi paķeksējot laukā (piemēram, ar pincetīti), ir skaidri redzams, ar ko mums darīšana...

Ko darīt?
Visērtāk kumšķi izņemt pārstādīšanas laikā, pie reizes atbrīvojot orhideju no beigtajām saknēm, sadalījušās substrāta gabaliem u.t.t.

N.B. Dažkārt sfagnu sūnas vietā "ražotāji" izmanto sūkļa (švammes) gabaliņus.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Podiņi orhidejām

- Daudzas orhidejas labāk zied, ja tām podā ir pašauri, piemēram, cimbīdijas (aprakstīts literatūrā).
- Dažām orhidejām (piemēram - falenopšiem) nepieciešama zināma sakņu ventilācija. Tādēļ:
1) podiņš nedrīkst būt par platu - tas apgrūtina sakņu ventilāciju un veicina sakņu puvi,
2) podiņa sānos būtu labi izveidot "ventilācijas lūkas" (par nepieciešamību skat. šeit, par plastmasas caurumošanas tehnoloģiju - te),
3) ja podiņš ievietots dekoratīvajā bezcauruma podā (kašpo), starp abiem jāpaliek pietiekami daudz vietas gaisa cirkulācijai.
Plašāk par podiņiem orhideju pārstādīšanai lasiet ŠEIT.

Cik lielu podiņu ņemt?
Mums vienmēr mācīts, ka nākamo podiņu tādai orhidejai kā, piemēram, falenopsis (t.i. monopodiālai epifītorhidejai - dabā kokos augošai) nevajag ņemt par lielu, lai nebūtu traucēta sakņu ventilācija, jo tas var novest pie puves. Ņemam tieši tādu, lai tajā ērti satilptu esošās saknes + pa starpām substrāts. Tas nozīmē, ka skatāmies pēc apstākļiem:
- Ja pārstādām tādēļ, ka daļa sakņu gājušas bojā, tad sanāk ņemt mazāku podu, nekā bija.
- Savukārt, ja jāpārstāda, jo pods pieaudzis pilns ar saknēm un substrātam vairs nav vietas, tad, protams, jāņem lielāku.
- Sanāk, protams, arī pārstādīt tāpēc, ka substrāts vecs un sadalījies, bet ar saknītēm viss ir OK - tad ņemam to pašu iepriekšējo (kārtīgi izberztu), vai tikpat lielu.

Savukārt, simpodiālajām orhidejām skatāmies pēc sugas, piemēram, odontoglosa hibrīdiem jeb "kambrijām", kas katru gadu dod divus vai vairākus jaunos dzinumus, ņemam podu ar nelielu rezervīti (Nelielu!).

Atpakaļ uz satura rādītāju

Kā pārstādot dabūt saknes atpakaļ podiņā?

Jau esam teikuši, ka, orhidejas pārstādot, svarīgi ir nepaņemt pārāk lielu podiņu. Monopodiālās orhidejas visbiežāk pārstādāmas tā paša izmēra podiņā, kādā tās bijušas, izņemot, protams, augošus keiki vai retus gadījumus, kad mīlule patiešām ir pamatīgi izaugusi. Taču no saviem vērojumiem varam teikt - lielākoties falenopšus nākas pārstādīt nevis izaugšanas dēļ, bet gan tāpēc, ka substrāts sadalījies, sabojājies, pietiekami nenovada ūdeni, ir atklāts sfagnas kumšķis, draud vai jau sākusies sakņu puve.
Problēma ir tāda, ka tad, kad saknes ir atšķetinātas, notīrītas, nomazgātas un visādi citādi apstrādātas (fungicīds u.t.t.), visbiežāk atklājas, ka tās vairs nekādi nesatilpst podiņā, kurā vēl pirms brīža gulēja omulīgi saritinājušās. Taču mocīt un ar varu locīt tās nedrīkst - lūzīs.

Ko darīt? Pamēģiniet tā brīvi un nepiespiesti saknes atkal saritināt. Vienā no virzieniem tās padosies labāk - tajā arī grieziet, kamēr tās bez vardarbības saritinās vajadzīgajā izmērā.

Šis princips neiedarbojas uz gaisa saknēm, kas nekad nav augušas saritinātā veidā un šim vingrinājumam parasti nepadodas.

Un vēl - pirms ķeraties pie pārstādīšanas, saknes kārtīgi izmērcējiet, lai tās kļūtu elastīgākas, t.i., pielaidīgākas.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Vasaras "nometne" orhidejām

- Daudzas orhidejas (piemēram, cimbīdijas, zigopetālus, u.c.) ieteicams iznest vasaras "ganībās", i.t. siltajā sezonā novietot kaut kur dārzā. Tas palīdz nodrošināt nepieciešamos apstākļus un ierosināt ziedēšanu. Lai noskaidrotu, kuras ieteicams stiept laukā, bet kuras - nē (piemēram, falenopšus - nē), meklējiet info (piemēram, ŠEIT) par attiecīgās sugas kopšanu. Tur izlasīsiet arī, no un līdz kādām temperatūrām katru orhideju var turēt ārā.

Agrāk mēs tās pierakām ar visu podiņu tā, lai zeme nesabirtu tajā iekšā un lai augs nebūtu tiešos saules staros. Kopš gliemji gandrīz pa tīro noēda mūsu zigopetālu, cenšamies podus nolikt kaut kur augstāk.
- Lai no negausīgajiem mīkstmiešiem izvairītos, un ja laiks ir silts (īpaši - naktis!!!), orhideju podiņus var iekarināt koku zaros - zem biezākas lapotnes orhidejas, kam pārmērīgi daudz gaismas var kaitēt, bet skrajākos zaros tās, kas saulīti mīl.

Foto no Žana Fransuā dārza	Vēl varat podus saāķēt metāla vai koka "stalažiņās"	Mazus podiņus var sakrāmēt plastmasas kastē un iekarināt kokā ar visu šo "sūpulīti"

Un te - šepat Latvijā, "pa vienkāršo" koku zaros, bet pēc dažiem gadiem (un nolauzta ābeles zara)- jau speciālā stalažā:



Podus, kuros orhidejas ir parastajā substrātā, karinām "plikus", bet, ja orhidejas ir hidrokultūrā, ar visiem ūdens rezervuāriem ieliekam kādā iekarināmā "šūpulītī". Parasti gan, pretēji šajā bildē redzamajam, smagos māla un stikla kašpo nomainām pret plastmasas, lai kokam vieglāk panest. Jāatceras nedaudz uzvaktēt ūdens līmeni rezervuārā: pēc lietus lieko noliet un dažkārt pieliet mēslojumu, bet sausumā rezervuāru papildināt.

- Vēl viena metode, ko daži iesaka, bet darbībā neesam redzējuši: salikt podus pavēnītī uz kāda galda un tā visas kājas iemērkt ūdens spaiņos vai bļodās. Gliemežiem tas esot nopietns šķērslis.
- Ja jūsu brīvlaikā palaisto orhideju podi novietoti uz zemes bez piesardzības mēriem, laiku pa laikam pārbaudiet, vai viņas nav apsēduši gliemeži. Ai, kā viņiem garšo orhideju lapiņas un tuberīdiji arīdzan!
Un apmēram tā notiek, ja šo plāna punktu izlaižam:

- Dieviņš, protams, parūpēsies par jūsu orhideju laistīšanu vasaras "nometnē", taču, ja Viņš ar (šo) lietu kādu laiciņu kavējas, atcerieties par lejkanniņu. Un arī mēslojumu. Un smidzinātāju, ko vislabāk lietot no rīta, bet nevajadzētu - tiešos saules staros.
- Rudenī, savācot "vasarnieces" atkal istabā, vēlreiz tās rūpīgi pārbaudiet un noskalojiet, lai atbrīvotos no dažādiem nelūgtiem viesiem. Labi būtu uz kādu laiciņu tās paturēt "karantīnā" - nelikt uzreiz kopā ar citām un uzmanīgi pavērot.
- Neizlaidiet no redzes loka meteodienestu informāciju - nenoguliet pirmās salnas. Līdz tām orhidejai jau jābūt mājās! Arī, ja gaidāmi kārtējie grēku plūdi, izvērtējiet, cik lietderīgi ir orhideju tiem pakļaut.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Citi apstākļi:

- Tāpat kā citiem augiem, arī orhidejām patīk, ka ar viņām sarunājas vai vismaz padomā labas domas viņu tuvumā. Ja tādām lietām neticat, iepazīstieties, piemēram, ar japāņu zinātnieka Masaru Emoto pētījumiem.
- Ja gadās orhidejai ievainot kādu dzīvu (ne nokaltušu) daļu, vislabāk ir brūci "dezinficēt", uzkaisot... kanēļa pulveri. Tas palīdzot pret visādām nešķīstībām (baktērijām, vīrusiem...). Citi "dezinfekcijai" iesaka arī aktīvo ogli.
- Ja orhidejai jānogriež kāda dzīva daļa - nenokaltis ziedkāts, lapa, vislabāk to darīt ar dezinficētu asu nazi, nevis šķērēm. Un brūci, kā tikko rakstīts, apkaisīt ar kanēli. Tik uz dzīvām saknītēm gan kanēli nevajadzētu kaisīt. Pirms katra auga griežamais no jauna jādezinficē (patiesībā būtu pat jāsterilizē). Ja augam piemetusies kāda infekcija, mēs dezinficējam pēc katra iegriezuma.
- Ja orhidejai, kurai ir tuberīdijs (kaut kas līdzīgs sīpolam, biežāk - saplacinātam), tam vairs nav lapu, neraujiet to laukā - tas kalpo par mitruma un barības vielu rezervuāru citiem.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Griezt vai negriezt vecos ziedkātus?

- Falenopšiem, doritaenopšiem, tolumnijām u.c. no ziedu kāta snaudošajiem pumpuriem mēdz veidoties vai nu jauni ziedoši atzari, vai arī orhideju bērniņi - keiki. Par falenopšu ziedkātiem lasiet šeit.

- Fragmipedijiem, enciklijām, psihopšiem, atsevišķām Venēras kurpītēm u.c. jauni, ziedēšanas sākumā neredzami pumpuri mēdz veidoties kāta galā aiz izziedējušajiem.

- Daudzām citām orhidejām (piemēram, odontoglosa krustojumiem jeb "kambrijām", vandām, cimbīdijām, zigopetāliem u.d.c.) no vecajiem kātiem nekas neveidojas.

Kā tad zināt - būs vai nebūs? Visdrošākā pazīme: nekā vairs nebūs no nokaltuša ziedkāta, to arī varat mierīgi griezt nost. Daba ir gudra un liekas lietas netur - ja no kāta nekas vairs neveidosies, tas pats nokaltīs. Vai nokaltīs līdz vietai, no kurienes vēl kaut kas var veidoties. Tādēļ mēs cenšamies orhidejām negriezt neko, kas vēl dzīvs. Griežam nost pārsvarā tikai nokaltušo. Izņemot gadījumus, ja orhideju skārusi kāda baktērija vai sēnīte, ja sākusies puve - tad cenšamies atbrīvoties no visiem inficētajiem audiem, tos izgriežot (ar sterilizētu vai vismaz kārtīgi dezinficētu asu nazi, to dezinficējot pēc katra griezuma un brūci apkaisot ar kanēli).

Atpakaļ uz satura rādītāju

Kanēļa izmantošana orhideju kopšanā

Kādā forumā lasījām, ka kanēlis esot tā saucamais antimitotiskais līdzeklis - tas aizkavējot šūnu dalīšanos. Kanēlim ir pretsēnīšu un antibakteriāla iedarbība, jo tas kavē patogēno organismu vairošanos. Tas iedarbojoties arī kā insekticīds - pret laputīm, bruņutīm un tīklērcēm (t.s. sarkanajiem zirnekļiem).

Recepte, ko ieguvām no vairākiem foruma biedriem (paši neesam izmēģinājuši, tātad - par cik pirkām, par tik pārdodam...):
Augus apstrādā ar kanēļa uzlējumu: 2 zupas karotes malta kanēļa uz 500 ml silta 70% spirta, ko izmanto dezinfekcijai. Ļauj dažas stundas ievilkties noslēgtā traukā, laiku pa laikam apmaisot. Pēc tam izfiltrē. Izmanto tīrā veidā, piemēram, uz vates kociņa, vai arī atšķaidītu lieto smidzināšanai. Lai tiktu galā ar kaitēkļiem, nepieciešams augu apstrādāt trīs reizes ar nedēļas starplaiku.

Savukārt, ar kanēļa pulveri, kā jau minēts, orhidejām dezinficē griezuma vietas, tās apkaisot. Parasti sēnīšu vai bakteriālas infekcijas gadījumā izmantojām divus līdzekļus - Citroseptu (greipfrūta sēkliņu ekstraktu) mērcēšanai (parastā mēslojuma-ūdens šķīduma vietā) proporcijā 15-25 pilieni uz 1 litru ūdens un kanēļa pulveri uz griezuma vietām. Bezmaksas piedeva - viss vēl ilgi smaržo pēc smalkmaizītēm :)))))

Neliela piebilde: nebūtu vēlams kanēli kaisīt uz saknēm pa labi un pa kreisi - ja jau, kā stāsta, tas spēj ierobežot un pat apturēt šūnu dalīšanos dažādiem skrūfuļiem un kaitēkļiem, tad (tā mums teikuši vairāki pieredzējuši orhidejmīļi) tas pats varbūt attiecas arī uz sakņu šūnām. Bet mēs taču vēlamies, lai mūsu orhideju saknītes augtu dūšīgi! Tāpēc ar kanēli uzmanīgi apkaisām tikai griezuma vai bojājumu vietas.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Nīma eļļa orhideju ārstēšanā

Nīms (Azadirachta indica ) ir mūžzaļš koks, kura dzimtene ir Indija un Birma. Nīma eļļa, ko iegūst no šī koka sēklām, austrumu medicīnā jau vairāk nekā 4000 gadus tiek izmantota kā insekticīds un fungicīds, tā palīdz atbrīvoties no dažādiem kaitēkļiem – gan lienošiem, gan lidojošiem, pat no gliemežiem, kā arī no daudzām sēnītēm un citiem slimību ierosinātājiem. Ar to ārstē gan cilvēkus, gan dzīvniekus un arī augus – šī eļļa ir nekaitīga, jāpiecieš vien diezgan nepatīkamā smarža. Toties augiem tā var kalpot par drošu un dabisku līdzekli lapu spīdumam :) Istabas temperatūrā eļļa parasti sabiezē un ir bieza krēma konsistencē.

Par nīma eļļas lietošanu orhidejām uzzinājām Indijā. Vēlāk, palasot informāciju internetā, saskārāmies ar pilnīgi pretējiem viedokļiem – daži šo līdzekli aktīvi slavēja un ieteica, citi – pilnībā noliedza. Vienu no mūsu orhidārijiem jau divus gadus bija apsēdusi nezināmas izcelsmes ļoti aktīva sēnīte, ko bijām ievazājuši ar jauniem augiem. Tā kā augi nīkuļoja un pamazām gāja bojā, bijām izmēģinājuši dažādus līdzekļus, no zaļajām ziepēm līdz pat agresīviem pretsēnīšu preparātiem, no kuriem Esterei kļuva slikti, bet sēnei – nevienā acī. Izmisumā nolēmām riskēt ar nīma eļļu.

Sajaucām to ar ūdeni un zaļajām ziepēm. Pirmie eksperimenti izrādījās veiksmīgi – sēne atkāpās un uz lapām bija redzami arī „krituši” trūdodiņi. Apstrādājām ar šo maisījumu arī citus augus – kopumā vairāk nekā 100. Pāris visvairāk novārdzinātie, kuri piedevām bija inficēti arī ar bruņutīm, aizgāja bojā. Pārējo stāvoklis strauji uzlabojās jau pēc pirmajām apstrādes reizēm.

Ātri vien puķēm parādījās jaunas lapas bez sēnes pazīmēm, augi atguva spēkus.

Miltonia spectabilis pirms un pēc apstrādes ar nīmu. Dzeltenā lapa ir pēdējā no tām, ko sabojājusi sēne. Zaļās ir no dzinumiem, kas izveidojušies laikā, kad jau veicām regulāras apstrādes ar nīma eļļu.

Nu jau nīma eļļu izmantojam divarpus gadus gan pret sēnēm, gan kaitēkļiem (2014). Ir lasīts, ka uz lapām nīma eļļas iedarbība nav ilga. Arī mūsu pieredze rāda, ka, lai būtu panākumi cīņā pret sēni, šis līdzeklis jāizmanto daudzmaz regulāri – sākumā reizi nedēļā, bet vēlāk, kad lielums darba jau padarīts, aptuveni reizi pāris nedēļās. Pret kaitēkļiem to jālieto kādu laiku, lai likvidētu arī jaunos, kas tikko izšķīlušies no oliņām, kas paslēptas substrātā un dažādās nepieejamās vietās. Ja ilgāku laiku mošķi vairs nav manāmi, lietošanu var pārtraukt.

Mūsu recepte (aptuvena, jo rīkojamies pēc izjūtas):
Uz ziepju trauciņa izmēra bļodiņu ūdens ņemam kādu trešdaļu tējkarotes eļļas un aptuveni tikpat daudz zaļo ziepju (Latvijā tās ražo Bioefekts, nopērkamas veikalos, kur tirgo dārzkopības preces). Ziepes nepieciešamas gan tāpēc, lai eļļa labāk sajauktos ar ūdeni un klātos, gan arī kā papildu insekticīds. To visu kārtīgi sajaucam. Taču lietojot ik pa brīdim atkal jāapmaisa, citādi eļļa noslāņojas. Ņemam vatīti, un ar šo šķīdumu no abām pusēm KĀRTĪGI apmazgājam augu virszemes daļas – lapas, kātus, tuberīdijus. Ir lasīts, ka maisījums pēc 8 stundām sāk zaudēt iedarbību, tādēļ glabāt to nav ieteicams – katru reizi jāuzjauc no jauna.

Citur esam atraduši arī šādu recepti: 5 ml nīma eļļas uz 2,5 ml augiem nekaitīga šķidrā trauku mazgājamā līdzekļa un 3,8 l ūdens. Tiek ieteikts arī ar iegūto maisījumu augus apsmidzināt. Izvēle – lietot vai nelietot un kā lietot – uz katra paša atbildību. Mums labāk patīk izmantot zaļās ziepes jau pieminēto insekticīdo īpašību dēļ. Un smidzināšana mūsu uztverē nav īpaši labs paņēmiens, it īpaši palodzes augiem.

Piesardzības mēri:
Eļļu neizmantojam ļoti karstā laikā un ar eļļu apstrādātus augus sargājam no tiešas saules. Nelietojam ziediem. Ja lietojat citas ziepes, jābūt drošiem, ka tās ir augiem nekaitīgas, nesatur agresīvas sastāvdaļas.

Kur dabūt nīma eļļu? Mēs savām vajadzībām vedam no Indijas, taču to var atrast arī tepat Latvijā, pameklējiet internetā. Galvenais, lai tā būtu dabiska nīma eļļa, nevis kāds ārstniecisks vai kosmētisks līdzeklis uz nīma eļļas bāzes...

Atpakaļ uz satura rādītāju

Ja orhideja ir zaudējusi (vai vēl nav izaudzējusi) saknes

Mjā, arī tā var gadīties, pie tam - ne tikai tās nopūdējot vai nokaltējot (kas gan ir visbiežākie iemesli). Mums, piemēram, pārstādot no mātes auga atdalījās mazītiņš Venēras kurpītes bērniņš ar vienu vienīgu pāris milimetrus garu saknes galiņu.

Ja sakņu nav, apsakņošanu var veicināt ar sfagnu sūnas palīdzību (nedaudz mitras, bet ne slapjas). Šajā procesā īpaši svarīgs ir gaisa mitrums. Tā nodrošināšanai var izmantot "celofāna maisiņa metodi". Tā gan nedod 100 % garantiju, taču cerība ir. Sīkāk par šo metodi šeit.

Ļoti sīku stādiņu apsakņošanai, kā foto redzamajam Venēras kurpītes bērniņam, esam šo metodi uzlabojuši un pārveidojuši par "kupola" vai, ja jums labāk tīk, "apgāztās vāzes" metodi. Tas ļauj samazināt laistīšanu (un vienlaikus arī puves risku), taču sagādāt augam pietiekamu gaisa mitrumu. Pēc samērā neilga laiciņa šim mazulim izveidojās pāris cienījama izmēra saknītes un sāka nākt laukā jauna lapiņa, un kupolu varējām noņemt. Tātad - metode attaisnojusies...
NB: nepieciešama regulāra vēdināšana.



Ja falenopsim palikušas tikai dažas sīkas saknītes, mēs agrāk stādījām sfagnu sūnas, priežu mizu un keramzīta maisījumā, kur sūna ir lielā pārsvarā. Izņemot, ja bijusi puve vai sēne: tad pirmajā laikā stādām tīrā keramzītā, to uzturot pavisam nedaudz mitru virskārtā ar uzmanīgas smidzināšanas palīdzību (tikai substrātu, ne pašu augu). Kad augs saņēmies, aizmirsis visus skrūfuļus un ataudzējis saknes, pārstādījām keramzītā + mizās bez sūnas.

Nu jau vairākus gadus visus falenopšu reanimācijas pasākumus veicam tīrā keramzītā + cietējam maisiņu galvā.

Citi audzētāji iesaka saknes zaudējušos falenopšus stādīt tīrā sfagnu sūnā. Paši gan neesam tā darījuši, bet atsauksmes ir labas.

Ja jāapsakņo keiki, kas vēl atrodas uz mātes auga, sūnas zariņus piekarina pie tā.

Ja sakņu trūkuma dēļ falenopsi nav iespējams podiņā nostiprināt un viņš gāžas laukā, var izmantot izolētu stiepli (drātiņu). To uzmanīgi, taču pietiekami cieši aptin ap auga kakliņu (kur beidzas lapas un būtu jāsākas saknēm), atstāj abus galus pietiekami garus un nostiprina poda apakšā, tad piepilda podu ar substrātu. Sīkāk par šo metodi - šeit.

Vēl viena metode, par kuru pēdējā laikā dzirdam aizvien vairāk - falenopsi, kas zaudējis saknes, nostiprināt virs trauka ar ūdeni tā, lai viņš nebūtu ar ūdeni tiešā kontaktā (ne pats augs, ne saknītes, kas veidojas). Piemēram, iestiprināt drātiņās virs augstas vāzes, kurā līdz pusei ieliets ūdens. Daži apgalvo, ka darbojoties. Pamēģinājām - salīdzinājumā ar keramzīta un kupola metodi iekarināšana ir ļoti mazefektīva. Metām mieru un atgriezāmies pie pārbaudītām vērtībām.

Vispār šī ir ļoti strīdīga tēma un citi orhidejmīļi, iespējams, rīkojas pavisam savādāk. Nu ko, tā jau pasaule ir ierīkota - mēdz būt dažādi ceļi, kas ved uz vienu un to pašu vietu. Galvenais, lai vestu :)))))

Atpakaļ uz satura rādītāju

Saldi pilieniņi vai "cukurgraudiņi" uz ziediem, pie ziediem, uz lapām, zem lapām u.t.t.

Daudzi no mums, orhidejmīļiem, ir šos caurspīdīgos, lipīgos un saldos pilieniņus jeb kristāliņus redzējuši. Visbiežāk tie manāmi uz ziedpumpuriem un ziedkātiem, uz ziedlapiņām (biežāk - gar to malu). Retāk - gar lapu malām, uz vai zem lapām. Kas tie tādi ir un ko tie mums vēsta?

Parasti tie vēsta, ka augs ir pie labas veselības un, iespējams (tā apgalvo daži orhidejmīļi) - drīz ziedēs, ja vien... Ja vien tuvumā nav manāmas laputis vai bruņutis...

Saldajai substancei, tātad, cik mums zināms, var būt divas izcelsmes. Vispirms par priecīgāko. Nepratīsim jums dot zinātnisku izskaidrojumu, taču citi orhidejmīļi mums to skaidrojuši šādi:
Siltums un saules gaisma palīdz augā veidoties cukuram. Auga sulas, kārtīgi cirkulējot, iznēsā to. Augam augot, šis saldums pie noteiktiem apstākļiem nonāk virspusē. Latviešu valodā esam lasījuši par izsvīdumu jeb medusrasu - sīkiem pilieniņiem, kas caur atvārsnītēm mēdz parādīties uz augu lapām pie lielām diennakts temperatūras svārstībām. Mums gan, protams, labāk patiktu domāt, ka tas tomēr saistīts ar labu augšanu un ziedēšanu... Vēl esam lasījuši, ka saldie pilieniņi uz ziedkātiem un ziedlapiņām (kas dažos avotos tiek dēvēti par periflorālo nektāru) augam kalpo par dažādu apputeksnēt spējīgu insektu pievilinātāju, gluži kā "parastais" nektārs. Tātad rezumēsim: pareizo atbildi uz jautājumu "kāpēc?" nezinām, taču esam iegaumējuši, mūsuprāt, galveno: citi orhidejmīļi ir novērojuši, ka tā ir laba zīme, kas liecina, ka orhideja aug, ir pie labas veselības un veido uzkrājumus. Ko viņa ar šiem "kraukļa krājumiem" darīs? Hmm, padomājiet par ziediem...

Saldumiņš-gardumiņš pie cimbīdijas un enciklijas pumpuriem un ziediem:
Ar laiku šis saldais šķidrums var kristalizēties un ap lapu maliņām vai citā vietā, kur agrāk bija pilieni, var parādīties nelieli, saldi kristāliņi. Dažkārt to mēdz būt pat ļoooti daudz. Uzmanību! Zinātāji iesaka necensties šos saldumus nogaršot, ja esat augu apstrādājuši ar insekticīdu, fungicīdu vai sazin-kādiem-tur-vēl-cīdiem... Ja nē, mēs, piemēram, šad tad pagaršojam - gards!

Tagad par ļaunāko. Ja uz vai zem lapām (bet dažkārt arī - uz ziediem) manāt kaut kādas lipīgas un saldas vielas plankumus (atšķirībā no smukajiem apaļajiem pilieniņiem) vai kaudzītes ar sacukurojušos vielu, fiksi izpētiet visu uzmanīgi - lapas, lapu žāklītes, kātus, ziedus, visu! Meklējiet laputis vai bruņutis. Īpaši laputis. Laputis mitinās galvenokārt zem lapām, sūc šūnsulu, bet izmanto galvenokārt tajā esošās olbaltumvielas. Cukuru tās izmanto maz, tas izfiltrējas caur viņu zarnu traktu un nonāk uz lapām. Ja šie kaitēkļi savairojušies lielā skaitā, saldums pilienu veidā var tecēt arī uz zemāk esošajām lapām. Šī viela veicina pelējuma sēnīšu Fumago salicina, Capnodium oleaginum vairošanos, tāpēc, cīnoties pret pašiem kaitēkļiem, vienlaikus jāatbrīvo lapas arī no tās.

"Sliktie" traipi	Un te sekas, ja to, ko atstāj kaitēkļi, nenotīra	Pieķerta nozieguma vietā - bruņuts un viņas piliens	Pamēģiniet saskatīt - lapu starpā gan mošķe (augšā), gan piliens (apakšā)
Treknas bruņutis	Bruņutis dažādās attīstības stadijās	Laputis

Nu ko, cerēsim, ka saldums uz jūsu un mūsu orhidejām tomēr ir medusrasa...

Atpakaļ uz satura rādītāju

Vēl daži dzīvnieciņi uz, ap un zem orhidejām

Reiz vasaras vidū uz viena no augiem blakus orhidejām pamanījām šādas dīvainas baltas oliņas baltu pavedienu galos, kas atgādina smalkos diedziņos iesietus, ar hēliju pildītus iegarenus baloniņus. Izrādās, šie ir labie insektiņi - no šīm "oliņām" izšķilsies zeltactiņas, kuru plēsīgie kāpuri iznīcina laputis. Sīkāk - Vikipēdijā. Sākumā sapriecājāmies, bet tad sākām domāt - vai tiešām mūsu augos būtu ieperinājušās laputis? Ja jau te dzīvo kāds, kas no tām pārtiek... Varbūt nemaz nebija, bet varbūt mazās, rijīgās labdares tās visas ir nolocījušas?

Jau labu laiku manījām, ka pa mūsu puķpodiem dzīvojas sīki, iegareni, balti radījumi, kas spēj diezgan jestri pārvietoties un pat lēkāt. Arī pāris no jums ir jautājuši, kas tie varētu būt. Pēc konsultācijām ar mūsu draugiem orhidejmīļiem Francijā un ar prof. V. Meleci tepat Latvijā (paldies godātajam profesoram par izsmeļošajiem skaidrojumiem!) tika noskaidrots arī balto sīkuļu vārdiņš - lēcastes jeb kolembolas Tās mēdz būt dažādos toņos. Attēlos - baltas un melnas.
				Ja uzklikšķināsiet - būs labāk saskatāms!

Prof. Viesturs Melecis (LU) par attēlos redzmajiem melnajiem kukainīšiem: "Tās arī ir kolembolas no dzimtas Sminthuridae, kas atšķiras uz pārējo dzimtu fona ar specifisku ķermeņa uzbūvi - lielu galvu un lodveida ķermeni. Ļoti iespējams, ka esat atnesusi to olas kopā ar sūnu materiālu (tā tas arī notika! EB). Tās ir pietiekami izturīgas atšķirībā no pirmajā attēlā redzamajām kolembolām, kas sausumā ātri iet bojā. Lai gan literatūrā ir minēts, ka dažas sminturīdu sugas var kaitēt augiem, tomēr es domāju, ka Jūsu gadījumā bažām par orhidejām nav pamata. Drīzāk šīs kolembolas barojas ar sīkām aļģu šūnām, kas viedojas gaismā uz mitrās keramzīta virsmas un lielākiem augiem nekaitē."

Latviski par lēcastēm var palasīties Vikipēdijā. Franciski Vikipēdijā ir vairāk informācijas, tādēļ te būs vēl daži papildinājumi: izrādās, mūsu puķpodus apsēduši senākie fosīlie seškāji pasaulē, kas mitinājušies uz planētas Zemes jau sen pirms mums ar visiem mūsu podiem... jau devona laikmetā, t.i. pirms kādiem 400 miljoniem gadu! Pārstrādā kritušās lapas un visu citu, ko vien var pārstrādāt, augsnē. Tām ir nozīmīga vieta barības ķēdē. Īstenībā tieši šīm sīkbūtnēm mums laikam jāpateicas par augsni kā tādu. Eiropas mežos vienā augsnes kvadrātmetrā atrodams vidēji 50 000 - 400 000 lēcastu. Dzīvo praktiski visur - no polāro un kalnu ledāju robežas līdz tropu mežiem. Latvijā vien esot 150 kolembolu sugu!

Un tagad - tas, kas mūs interesē visvairāk: urrrāāā !!! Vairums kolembolu sugu ir augiem nekaitīgas. Dažas sugas (piemēram, Onychiurus armatus) gan spējot grauzt arī saknītes un sēklas, taču mums par lielu prieku noskaidrojās, ka mūsējās ir "labās".

Atpakaļ uz satura rādītāju

Apnicīgie lidoņi trūdodiņi

Te vēl viens "dzīvnieciņš", ko labi pazīst ne tikai orhidejmīļi, bet arī citu telpaugu audzētāji: trūdodiņš. No skata - augļu mušiņām līdzīgs sīks divspārnis, tikai tievāks un ar garākām kājām un spārniem. Trūdodiņi ātri pārņem vienu puķpodu pēc otra un pēc kāda laiciņa jau lidinās arī visu palodžu tuvumā, sēžas uz rokām, sejas, rāpo pa galdu, datora monitoru, ar vārdu sakot, pamatīgi visiem krīt uz nerviem.


Trūdodiņu kāpuri parasti barojas no tā, kas veidojas, sadaloties organiskiem materiāliem, tādēļ daudzi uzskata, ka šie lidoņi ir vairāk apnicīgi nekā kaitīgi. Taču, ja kāpuru ir daudz, tie var kaitēt saknēm, it īpaši atsevišķu orhideju smalkajām, tievajām saknītēm. Pieaugušie trūdodiņi barojas ar sēnītēm, kas ir substrātā, un var pārnēsāt patogēno sēņu sporas.

Visbiežāk tie tiek ienesti mājā ar augsni, substrātu. Gan ar to, kas ir mūsu nopirkto augu podiņos, gan to, ko pērkam veikalos (vai iegūstam citā ceļā) puķu pārstādīšanai.

Kā tikt vaļā no trūdodiņiem?
Lai no tiem atbrīvotos, ir jātiek galā gan ar pieaugušajiem lidoņiem, gan ar to kāpuriem, kas mitinās substrātā. Lūk dažas metodes, no zinātniski pamatotām līdz īstena terminatora cienīgām:

1. Trūdodiņi mīl mitrumu. Metode ir - regulāri ļaut augsnei kārtīgi izžūt starp 2 laistīšanas reizēm. Attiecībā uz orhidejām: šī metode derēs falenopšiem un citām sugām, kas mīl starp laistīšanām pažāvēties. Toties tā nav piemērojama orhidejām, kurām substrāts ir jāuztur pastāvīgi mitrs. Šajā gadījumā kopā ar uzmācīgajiem lidoņiem jūs riskējat nozūmēt arī pašu orhideju. Metode saprotamu iemeslu dēļ nederēs arī hidrokultūrai. Tāpēc skat. nākamos variantus.

2. Vēl trūdodiņi (to kāpuri), kā norāda pats šo insektu nosaukums, ļoti mīl mieloties ar visu, kas substrātā trūd (saknītes, lapiņas, susbtrāta sastāvdaļas...). Tātad vajadzētu censties aizvākt visu trūdošo un uzmanīt, lai substrāts nebūtu pārāk sadalījies. Ja tā notiek - pārstādīt jaunā substrātā. Par substrātiem, pārstādīšanu un tās biežumu dažādām orhideju sugām skat. šeit. Dažādiem substrātiem ir dažāds sadalīšanās ātrums. Piemēram, sfagnu sūna bojājas salīdzinoši ātri. Mēs tajā stādītos augus pārstādām ik pēc gada - diviem, kas der ne visām orhidejām. Salīdzinoši ātri bojājas arī kokosu šķiedru substrāts. Labas priežu mizas sadalās lēnāk. Savukārt, ar keramzītu nav nekādu raižu (tāpat māla lauskām un dažādām plastmasas putu granulām, kas vienīgi apaug ar aļģēm). Taču tas diemžēl nenozīmē, ka, pārejot uz hidrokultūru, par trūdodiņiem varam aizmirst. Jo pūt var arī kāda saknīte... Nekas nav mūžīgs.

3. Kukaiņēdāji augi. Tā kā dažādām kukaiņēdāju sugām mēdz būt atšķirīgs racions, jāizvēlas tādi, kas ir ar mieru ēdienkartē iekļaut trūdodiņus. Citādi šo augu augsne, kas parasti turama mitra, pati kļūst par lielisku inkubatoru tiem pašiem nolāpītajiem lidoņiem. Mums pazīstamie orhidejmīļi iesaka vienu no raseņu šķirnēm: Drosera capensis. Tai esot vislabākā apetīte uz trūdodiņiem.



4. Kāpuriem varot krietni sabojāt dzīvesprieku, no augšas aplaistot orhidejas substrātu ar ziepjūdeni (1 tējkarote zaļo ziepju uz 1 l remdena ūdens). Paši gan šo recepti neesam izmēģinājuši, tādēļ ieteikt nevaram. Iespējams arī izmantot kādu no augiem paredzētajiem insekticīdiem, ja ekoloģiskā sirdsapziņa atļauj...

5. Pieaugušos var ķert uz dzeltenā mušpapīra. Ja apnicīgo radījumu ir daudz, šī metode gan nelīdzēs.

6. Dinamiskā pieaugušo trūdodiņu iznīcināšanas metode: ar putekļu sūcēju!!! Iedomājieties sevi terminatora lomā: jūsu rokās ir absolūtais ierocis, ar kuru jūs vajājat un iznīcināt sliktos. Izmantojama, ja nešpetneļu ir daudz un tie lokalizējas, piemēram, uz kādas palodzes vai augu plauktiņiem. Ja šāda metode jūs iedvesmo, uzmanieties, lai pārāk neaizrautos un pie reizes neiesūktu arī lapas, saknes un šo to citu vēl noderīgu!

Nu labi, atgriezīsimies pie nopietnām lietām. Tātad, varat arī izmantot vairākas metodes vienlaicīgi: dubults neplīst, trīskāršs - vēl mazāk.

Ko darām mēs paši? Izmantojam manuālo metodi. Laiku pa laikam paskalojam substrātu (tas vajadzīgs arī lieko sāļu aizskalošanai). Cīņai pret sēnītēm izmantoju nīma eļļu (neem), kas atšķaidīta ar ūdeni plus nedaudz zaļajām ziepēm. Samitrinām šajā šķidrumā vatīti un apmazgājam augu lapas no abām pusēm. Tas nepatīk gan sēnēm un daļai baktēriju, gan arī dažādiem kaitēkļiem, tostarp trūdodiņiem. Taču jāuzmanās - var apskādēt arī orhidejas ar īpaši bojātām lapām. Izmantojam šo metodi kopš 2013. gada janvāra. Sākumā divas-trīs orhidejas šādi zaudējām (bruņutis bija katastrofāli sacaurumojušas lapas un augs nīma terapiju neizturēja), toties uz pārējām izdevās ierobežot visādus "skrūfuļus" :)

Atpakaļ uz satura rādītāju

Dažas SOS metodes ķezā nokļuvušas orhidejas glābšanai

Kāpēc tik ilgi kavējāmies ar šo metožu aprakstu? Iemesls ir vienkāršs un visnotaļ humāns - pavirši izmantotas, šīs metodes var nodarīt vairāk posta nekā labuma. Un mēs negribam, lai jūsu orhideju bojāeja būtu uz mūsu sirdsapziņas. Šo metožu izmantošana, mūsuprāt, prasa zināmu pieredzi - tās laikā jāprot uzmanīgi sekot orhidejas stāvoklim un izvērtēt, kādas pazīmes var laist gar ausi, bet pie kurām jāsāk strauji rosīties un kaut ko mainīt. Var, protams, paveikties arī "uz dullo", taču jāapzinās, ka tas ir risks. Kāpēc tad tomēr par tām stāstām? Tāpēc, ka bieži vien tieši šīs metodes ir vienīgais vai pēdējais līdzeklis, kā orhideju glābt no dehidratācijas vai palīdzēt viņai ātrāk tikt pie jaunām saknītēm. Metodēm nav 100% izdošanās garantijas arī tad, ja viss paveikts rūpīgi. Taču, ja izdodas, efekts mēdz būt lielisks. Nu ko, nav jau arī tik sarežģīti kā raķešu būve...

Metožu nosaukumus, kā saprotat, mēs tikko paši izgudrojām. Iespējams, ka kāds cits tās dēvē savādāk. Un tikpat iespējams, ka tām vispār nosaukuma nav. T.i., līdz šim nebija...

"Maisiņa metode". Ja augs zaudējis par daudz mitruma un lapas vīst, bet no parastas laistīšanas neatgūstas, podam, kurā tas iestādīts, pa virsu pārvelk pilnīgi caurspīdīgu, veselu un tīru plastmasas maisiņu, apakšā aizloca, lai nav spraugu. Pazīme - uz maisa no iekšpuses vietām veidojas kondensāts. Ja tas neveidojas, var pirms maisa uzvilkšanas nedaudz samitrināt substrātu. Ja arī pēc tam izsvīdums dienas laikā neveidojas, tad jūsu maisiņam ir caurums. Vai vairāki. Ņemiet skoču un līmējiet ciet. Vai atrodiet citu maisiņu.

Visu novieto pietiekami siltā un gaišā vietā, bet ne karstumā un ne tiešā saulē. Vismaz reizi dienā maisu noņem, lai izvēdinātu. Ļoti uzmanīgi vēro, kas notiek ar saknēm. Metode labi rehidratē augu, īpaši - lapas. Taču LIETOJAMA ĻOOOTI UZMANĪGI, jo siltumā un noslēgtā vidē var attīstīties puve vai sēnīte. Ja tā notiek - maisu nost, bojājumus apstrādāt, domāt ko citu... Nelietot uzreiz pēc sēnītes vai puves!

Skatāmies pēc auga stāvokļa un atlikušo sakņu puves riska:
- Ja augam nepieciešama tikai neliela palīdzība, maucam maisiņu, puķi nepārstādot.
- Ja acīmredzami bojātas saknes, vispirms nogriežam visu sapuvušo vai nokaltušo, nodezinficējam ar Citrosepta šķīdumu, tad pārstādām keramzītā, jo tajā mazāks puves risks. Un tikai pēc tam - maisiņu.
- Ja atlikušas smukas saknes, kas pie liela mitruma nav pieradušas, iestutējam podiņu traukā ar ūdeni tā, lai ūdens līmenis būtu zemāk par podiņa apakšu, un tad maucam virsū maisiņu.
- Ja sakņu praktiski nav atlicis, tad nav kam arī pūt. Šādā gadījumā ar drātiņu nostiprinām augu podiņā ar keramzītu un liekam to rezervuārā ar ūdeni gluži kā hidrokultūrā. Tikai ar maisiņu galvā :)))

Podiņš iestutēts traukā ar ūdeni tā, lai ūdens līmenis būtu zemāk par podiņa apakšu	Visu pārsedzam ar maisiņu, lai gaiss neiet garām, un novietojam gaismā un siltumā	Pēc laika uz maisiņa sienām parādās kondensāts. Katru dienu izvēdinām

Ja augs zaudējis visas saknes vai arī gandrīz nokaltis, var likt maisiņā bez poda, tikai augu pašu un nedaudz mitras (ne slapjas!) sfagnu sūnas. Esam dzirdējuši (un tā arī darām), ka maisiņā jāiepūš nedaudz gaisa, jo mūsu zaļajiem draugiem patīkot ogļskābā gāze, kas ir mūsu izelpā. Vēlreiz atkārtojam: vēdināšana un uzmanīšana - ĻOTI svarīgas! Īstenībā šī ir īstā "maisiņa metode", bet iepriekšējā - tikai tās pašmāju atvasinājums. Taču mums ar šo "atvasinājumu" sanāk daudz labāki rezultāti, nekā ar pamatmetodi, tāpēc to esam likuši pirmajā vietā.

Šādi tas varētu izskatīties

Izmisuma situācijā, kad bijusi sakņu puve vai sēnīte, un neesam droši, vai pilnībā no tās esam tikuši vaļā, bet lapas katastrofāli vīst, esam darījuši arī tā: lapas maisiņā, bet sakņu stumbenītis un auga kakliņš - laukā, lai neveicinātu puvi vai sēni. Maisiņam jābūt piepūstam (attēlā tas jau izlaidis gaisu). Diemžēl, šai orhidejai tas vairs palīdzēt nespēja - puve jau tikusi kakliņā iekšā... Paldies laipnajai apkopējai no kāda biroja, kura šo falenopsi tik tiešām bija nāvīgi (tiešā nozīmē) pārlaistījusi. Kad to atradām, viņa dieniņas jau bija skaitītas...

Metodes variācija - "kupola jeb apgāztās vāzes metode". To izmantojam ar neliela izmēra orhidejām un stādiņiem. Par kupolu kalpo otrādi apgāzts apaļais akvārijs, kupolveida vāzes, bet var izmantot arī citus pietiekami platus stikla traukus - ļaujiet vaļu savai atjautībai. Zem tiem orhideja ir kā miniatūrā siltumnīcā - mitru gaisu mīlošām vai, piemēram, pārmērīgi mitrumu zaudējušām orhidejām tur ir kā kūrortā. Tik jāatceras ik pa laiciņam "siltumnīcu" pavēdināt.

Zem kupola var likt gan iestādītas orhidejas, kā tikko bildītē, gan augus ar plikām saknēm (nākamais attēls), taču tad nepieciešams kaut kas mitruma uzturēšanai - ūdens, sfagnu sūna v.c.

Lūk, konkrēts gadījums kā piemērs:
Mūsu equestris falenopša keiki pirms "kupola metodes" pielietošanas bija ļoti nožēlojamā stāvoklī, nedaudz par agru atdalīts no mātes un no mitras siltumnīcas nonācis dzīvoklī ar centrālapkuri. Jau pēc nedēļas sakņu augšana bija apstājusies, saknes sačokurojušās, bet vēl ne nokaltušas, un divi no trim augšanas galiņiem nevis vienkārši aizvērušies, bet nomelnējuši un aizgājuši bojā. Ar šo metodi izdevās mazuli glābt, un šobrīd tas jau aug griezdamies un krāšņi zied.

Tātad:
1) mazā trauciņā ielejam ūdeni;
2) virs tā uzstellējam keiki tā, lai tas nesaskaras ar ūdeni;

3) visam pa virsu uzmaucam kupolu (mums ir kupolveida vāzīte un vecs kupolveida akvārijs - atkarībā no vajadzīgā izmēra izmantojam te vienu, te otru); NB! Var uz augšanas kakliņa arī uzklāt nelielu mitras (bet ne slapjas!) sfagnu sūnas zariņu, ko regulāri no jauna mitrināt, tik nepieciešama regulāra kontrole, jo, piemēram, laikā nepamanīta sēnīte var augu nobeigt pārsteidzoši ātri. Ja esat iesācējs (-a), varbūt labāk iztikt bez sūnas. Var arī augu likt pa taisno uz mitras sfagnu "gultiņas", un tad - pārsegt ar kupolu, taču atkal tas pats - nepieciešama liela piesardzība un arī zināma pieredze... 4) visu noliekam gaišā, siltā vietā, taču ne tiešā saulē; NB! Uz kupola sienām būtu jāparādās kondensātam.

5) vismaz reizi dienā kupolu uz laiciņu noņemam, lai izvēdinātu;
6) katrā no šīm reizēm ļoti rūpīgi apskatām mazuli, vai nav sākusies puve vai sēnīte;
NB! Pie sakņu augšanas galiņa, tieši ap to, saknes apvalka šūnas ir savādākas un intensīvas augšanas un mitruma apstākļos mēdz izskatīties pēc sīkām bārkstīm vai vilnas - sakām, lai jūs nenobītos.
7) lapas atgūst tonusu ļoti ātri, saknītes atdzīvojas pēc ilgāka laiciņa; kad tās atsākušas augšanu, mēs arvien palielinām "vēdināšanas laiku", tā radinot augu pie sausāka gaisa;
Pēc laiciņa divas no 3 saknītēm bija ataudzējušas jaunus augšanas galiņus (trešā atdzīvojās vēlāk), un falenopsītis veidoja savu pirmo ziedkātiņu.
8) visbeidzot šo konkrēto falenopsīti iestādījām hidrokultūrā, lai nemitīgi caur substrātu izgarojošais ūdens radītu tam mitrāku gaisu. Nostrādāja! Varat apskatīt šeit.
Konkrētajā gadījumā falenopsis zem kupola nodzīvoja tieši mēnesi.

"Sfagnu zariņa metode". Lai veicinātu jaunu saknīšu veidošanos, uz auga kakliņa vietā, kur saknēm būtu jānāk laukā, vai uz substrāta tās tuvumā novietojam dažus mitrus (bet ne pilošus!) sfagnu sūnas zariņus. Visu liekam pietiekami siltā un gaišā vietā, bet ne karstumā un ne tiešā saulē. Lielisks saknīšu veidošanās katalizators! Ja sūnas nav pie rokas, var izmantot arī pāris kārtās salocītu mazu marli vai maziņu sūkļa (švammes) gabaliņu. Reizi - divas dienā no jauna samitrināt. Metode LIETOJAMA UZMANĪGI, jo mitrumā var attīstīties, piemēram, sēnīte. Var sfagnas mitrināmajam ūdenim piejaukt nedaudz citrosepta (~ 15 pil. uz 1 litru ūdens). Nelietot metodi uzreiz pēc sēnītes vai puves! Un nelietot aukstās, pārāk tumšās telpās (lai veidotos saknītes, vajadzīgs, siltums, gaisma un mitrums; ja ir tikai mitrums, riskējat ieraudzīt nevis savas orhidejas saknītes, bet sēni).

Šim fanenopsim palikušas tikai 2 gaisa saknes, citas saknes nopuvušas. Ar vienu no tām viņš turas keramzītā. Vēlāk nostiprinām ar drātiņu. Kombinējam maisiņa un sfagnas zariņa metodes.

Uz kakliņa - mitrs sfagnas zariņš	Pēc kāda laiciņa: tas gaiši zaļais pumpuks būs saknīte	Un vēl pēc laika - jau vairākas saknes	Cits augs - saknītes lien laukā uz mitruma pusi

"Medus ūdens (cukurūdens) metode". Labāk izmantot, kad augs izņemts no poda, saknes noskalotas, paturētas citrosepta šķīdumā (skat. augstāk) vai citā fungicīdā. Pēc tam ūdenī izšķīdina tik daudz medus (var arī cukuru), lai ūdens garšotu pēc nedaudz pārsaldinātas tējas. Uz kādu pusstundu - stundu iemērc tajā saknes. Var atkārtot vairākas dienas, taču ne ilgā laika posmā. Pirms auga stādīšanas labāk saknes noskalot. Augam, kas iestādīts substrātā, mēs personīgi šo metodi neizmantojam - pārāk liels sēnītes risks. Metode LIETOJAMA ĻOOOTI UZMANĪGI, jo saldums var patikt sēnītēm vai baktērijām un tad - uhh, labāk pat nepieminēt!

Nu ko, lai veicas, tikai atcerieties: uzmanību, uzmanību un vēlreiz uzmanību! Un, ja kas, nelamājiet mūs pārāk nešpetni...

Atpakaļ uz satura rādītāju

Orhideju noēnošana, lai tās neapdegtu saulē

Trūkst saules - slikti, par daudz saules - atkal slikti... Kolīdz klāt vasara, ik pa laiciņam saņemam saulē apdegušu orhideju bildes ar jautājumu "Ko darīt?". Reti kura palodzes orhideja spēj izturēt tiešu vasaras sauli (ziemā ir savādāk...). Taču daļai no viņām nepieciešams daudz gaismas, lai varētu pilnvērtīgi attīstīties un ziedēt. Tādēļ jāmeklē kompromiss, ne velti pamācībās bieži rakstīts - daudz gaismas, taču ne tiešā saulē. Nav jau nemaz tik sarežģīti.

Metodes ir vairākas. Te apskatīsim, ko var darīt, ja audzējat orhidejas dzīvoklī uz palodzes.

1) Aizlikt orhideju aiz citiem, pret sauli izturīgākiem augiem turpat uz palodzes. Problēma - izturīgo augu nemaz nav tik daudz. Un, ja daudz ir orhideju, tad šis paņēmiens situāciju neglābs.

2) Novietot orhidejas uz kādas mēbelītes pie paša loga, taču ne uz palodzes (bet ne tālu no tās, jo, kaut nedaudz attālinoties no loga, saņemtās gaismas daudzums strauji krītas!).

3) Saprātīgākais risinājums vairumā gadījumu ir nedaudz noēnot logu. Tam var izmantot dažādus interjera brīnumus - mēs, piemēram, kad mūsmājās dzīvoja vēl tikai dažas orhidejas, vairākus gadus likām pie stikla lielu japāņu vēdekli no caurspīdīga auduma. Varat arī, piemērojot atjautību, atrast citus risinājumus. Taču visvienkāršākais ir logam priekšā aizkarināt kādu vieglu, plānu audumu. Vēlams - baltu. Vai ar to pietiek? Lai saprastu, pēc aizkarināšanas saulainā dienvidū pataustiet lapas - vai tās nav ļoti siltas. Ja ir - vajadzīgs nedaudz biezāks audums. Taču gaisma tam tomēr ir cauri jālaiž, lai arī ne visa! Vislabāk būtu, ja pavisam vienkārši varētu dienas karstākajās stundās "priekškaru" aizvērt, bet pārējā laikā, kad apdegšana nedraud, to atkal atvērt, lai puķes varētu izmantot saules gaismu, kas tām nepieciešama. Mūsu palodžu pārapdzīvotības apstākļos neiespringstam - vasaras sākumā piekarinām stacionārus aizkariņus, rudenī noņemam, izmazgājam un atā līdz nākamajai vasarai.

Visvienkāršākais paņēmiens ir sameklēt skapī pāris caurspīdīgu baltu vai gaišu lakatu (ja tādu nav, aizcilpot līdz tuvākajam audumu veikalam - tur noteikti atradīsies kaut kas piemērots), divos stūros iešūt diega cilpiņas, tām cauri izvērt labu skoču un... vienkārši pielīmēt pie loga. Cilpiņas vajadzīgas tāpēc, ka, pielīmējot ar skoču pašu lakatu, tas ar savu smagumu var skoču atlīmēt un uzkrist puķēm. Šāda pavisam vienkārša konstrukcija var pat izskatīties pietiekami dekoratīva. Nu, labi, ja nav žēl rāmju, var arī iesist 2 nagliņas un cilpiņas uzmaukt uz tām. Vai nostiept striķīti un uzražot īstu aizkariņu, vai _ _ _ _ _ _ (vieta jūsu fantāzijai un čaklajām rokām). Ja ņemsiet katrai loga pusei savu lakatu vai auduma gabalu, logu varēsiet turpināt izmantot arī vēdināšanai. Šo varētu nosaukt par pagaidu variantu, ko sameistarot "uz ātru roku", kamēr jūsu galvā briest radošāki, estētiski un konstruktīvi augstvērtīgāki risinājumi :)))

Priekškars nolaists	Priekškars pacelts	Nav nekāds pārpasaulīgais daiļums, bet kā pagaidu variants noderēs

Un te - jau "civilizētāki" aizkariņi: audums par Ls 2,50 metrā, viena vīle, nekādas apvīlēšanas, resna drātiņa, kas abos loga augšējos stūros piestiprināta pie nagliņām (vai mūsu gadījumā - piespraudēm, ko izmanto korķa tāfelēm):


Galvenais, lai konstrukcija būtu pietiekami stabila un, aizkariņus atvelkot-aizvelkot, neuzkristu puķēm uz galvas.
Ā, vēl: mēs izvēlējāmies zeltaini dzeltenu audumu, lai istaba izskatītos saulaināka.

!!! Neaizmirstiet karstajā laikā orhidejām nodrošināt arī pietiekamu gaisa mitrumu.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Lapu apdegumi, kas rodas no saules

Par pašu problēmu jau aprakstīts tajā šīs vietnes daļā, kas tulkota no Orchidouxdingues, un arī šeit. Te tikai dažas bildītes un saites:

Viens pavisam svaigs un viens jau nedaudz pastāvējis (oncīdija)	Iestāvējies apdegums falenopsim

Atpakaļ uz satura rādītāju

Vairākas orhidejas vienā podiņā

Simpodiālās orhidejas jau no dabas podiņā mēdz būt vairākas, t.i., kopā lieliski sadzīvo mātes augs ar dažkārt pat vairāku paaudžu atvasēm.

Monopodiālās orhidejas (piemēram - falenopši) parasti podiņos ir pa vienam. Veikalos gan mēdz parādīties arī smukas, taču piesardzību izraisošas orhideju kompozīcijas - vienā podiņā vairākas monopodiālās vai arī kopā sastādītas neatkarīgas simpodiālās orhidejas. Tāpēc daži no jums vaicā, vai būtu ieteicams to darīt ar savām mīlulēm vietas ekonomijas jeb smukuma pēc. Īsais mūsu atbildes variants ir "Nē!". Iespējams, ka arī šajā jautājumā orhidejmīļiem varētu būt dažādi viedokļi, taču līdz šim, cik par to tiek runāts, esam dzirdējuši tikai vienu: "Nē!" - mums pazīstamie daudz pieredzējušākie orhidejmīļi nestāda kopā, kaut gandrīz visiem ir viena smaga problēma - vietas trūkums.

Kāpēc nē? Kopā stādīt mēs personīgi neieteiktu no vairākiem viedokļiem:

1) Ja gadītos kāda kaite - sēnīte, baktērija, ķaitēkļi... - tad neizbēgami saslimtu visa "kompozīcija", un arī kopšana problēmu gadījumā būtu grūtāka.

2) Lielākajai daļai orhideju sakņu kamols pieņem podiņa formu. Pārstādot vairākas pieaugušas orhidejas kopīgā traukā, var nākties vai nu pamatīgi deformēt un "samocīt" sakņu kamolus (piemēram, falenopšiem ar leknām saknēm), lai visu iedabūtu saprātīga izmēra podiņā, vai arī stādīt lielākā podā nekā vajadzētu - tā, lai tajā ērti un bez lielas traumēšanas satilptu visu orhideju saknes. Taču šādā gadījumā pasliktinās sakņu ventilācija, it īpaši poda centrālajā daļā, kā arī grūtāk kontrolēt sakņu stāvokli. Līdz ar to pieaug puves risks, kas jau tā, it īpaši falenopšiem un it īpaši - pie iesācējiem, ir galvenais drauds auga ilgmūžībai.

Izņēmums mūsu uztverē ir tie retie gadījumi, kad falenopsis substrātā izveido atvasīti. Esam par to, lai viņu atstātu vienā podā ar mātes augu. Viņiem jau no paša sākuma būs kopīgas vai kopā savijušās saknes un problēmu tas neradīs.

Visļaunāk ir ar tām veikalos nopērkamajām "kompozīcijām", ko esam redzējuši - nez kāpēc tās visas (varbūt mums vienkārši nav paveicies ar piemēriem...) bijušas stādītas lielos dekoratīvos podos bez noteces (!). Tas nozīmē, ka daudz tālāk par pašreizējo ziedēšanu šiem augiem ir maz izredžu "izvilkt" - vai nu nopūšana no pārmērīga mitruma (bez noteces, bieži vien - sūnā...), vai arī no sakņu ventilācijas trūkuma (tas parasti notiek ar falenopšiem pārāk lielos podos, kad gaiss vairs nevar pietiekami cirkulēt starp saknēm).

Tātad, ja orhidejas sastāda kopā jau pašā attīstības sākumā, pieļaujam, ka atsevišķām sugām vēl ir OK. Vai arī, ja kopējā podā ievietoti divi atsevišķi "puspodi", katrā sava orhideja. Mums šāds "brīnums"atklājās kādai no skata varen kuplai Venēras kurpītei - izrādījās, ka kuplais "kušķis" patiesībā ir divi nepavisam ne kupli augi, sastādīti kopā divos atsevišķos puspodos, kas vēlāk ievietoti vienā kopīgajā podiņā... Nedaudz sadistiski, jo vietas saknēm ir maz, bet īstermiņā varētu būt OK. Taču pēc ziedēšanas derētu pārstādīt lielākā podā. Šis ražotāju meistarstiķis izskatās tā:



Atpakaļ uz satura rādītāju

Ja orhideja gāžas apkārt

Mūsu pieredzē tas visbiežāk gadījies ar veciem falenopšiem, kam, laikam atkarībā no "vecākiem", ir tendence augot liekties uz vienu pusi, kā arī ar bigibbum tipa dendrobijām, kam patīk ar saknītēm pakāpties uz podiņa malas vai arī izaudzēt garu kātu uz vienu pusi un gāzt podu riņķī.

Viens no risinājumiem būtu augu pārstādīt. Mēs tā darām, ja bez nestabilitātes ir vēl kāds iemesls pārstādīšanai. Piemēram, podiņš ir pieaudzis pilns ar saknēm tā, ka vairs nav vietas. Vai arī substrāts ir vecs un sadalījies.

Īpaši riskanti ir orhideju pārstādīt podā, kas viņai ir par lielu. Maz sakņu, kam apkārt daudz "brīva" substrāta = palielinās puves risks.

Ja vaina ir tikai un vienīgi stabilitātes trūkumā, ar pārstādīšanos nesteidzamies (it sevišķi, kopš šādā veidā nobeidzām savu mīļāko dendrobiju...). Risinājums ir pavisam vienkāršs - podiņu ievietot nevis "parastajā" kašpo, bet gan pamatīgi smagā un stabilā dekoratīvajā podā, piemēram, no akmens keramikas. Līdz šim tas ir palīdzējis...

Reku, piemēram, šitā:


Atpakaļ uz satura rādītāju

Vēlreiz par mošķiem - mūsu pieredze tīklērču apkarošanā

Nez`, kas noticis, taču pēdējā laikā viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir "Kā tikt vaļā no tīklērcēm???" Estere ir iztulkojusi veselas divas sadaļas no franču orhidejmīļu interneta lapas Orchidouxdingues, taču tas mūsu lasītājiem radījis vairāk jautājumu nekā skaidrības. Un mums katru reizi nācies paskaidrot, ka mūsu pašu pieredze cīņā ar šiem mošķiem ir gluži vai nepieklājīgi vienkārša un banāla. Taču, kas svarīgi, līdz šim tā bijusi efektīva...

Tātad: principā mēs līdz šim esam iztikuši bez ķīmijas un pat bez kanēļa uzlējuma. Vienkārši uzjaucam ar šķidrajām ziepēm ziepjūdeni un ar tajā samērcētu vates ripiņu apslaukām katru lapiņu no abām pusēm, vatīti ik pa laiciņam izskalojot. Un tā vairākas reizes ik pa pāris dienām. Pēc tam vēl pāris mēnešus pastiprināti kontrolējam, vai tīklērces neparādās no jauna. Parasti neparādās... Vienlaikus cenšamies augam sagādāt pēc iespējas mitrāku gaisu. Ja tā ir suga, kurai nav bīstami liet virsū ūdeni, tad arī apskalojam zem remdenas dušas. Līdz šim vienmēr ir līdzējis... Pat kanēlis, ko iesaka franču orhidejmīļi, nav bijis vajadzīgs. Šādi esam apstrādājuši gan odontoglosa hibrīdus, gan pamatīgi kuplu masdevalliju (uh, ku daudz lapiņu tur bija!). Metodei pamatā vienkāršais vērojums, ka ērcītes necieš mitrumu, bet savairojas pārmērīgi sausā gaisā.

Jāuzmanās tikai no odontoglosa hibrīdu, oncīdiju, zigopetālu un līdzīgu orhideju jauno dzinumu slapināšanas - tie no slapjuma mēdz nopūt. Bet tas pats būtu ar kanēļa uzlējumu.

Par dažādām problēmām vairāk šeit.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Pūkainās bruņutis

Vēl viens mūdzis, kas apdraud mūsu mīlules, ir pūkainā bruņuts. Divas reizes esam tās ienesuši ar jaunām orhidejām. Nelīdz arī karantīna, jo šie mošķi prot ļoti labi paslēpties grūti aizsniedzamās vietās (lapu padusītēs un apakšā, pumpuros, aiz ziediem, starp jaunu lapiņu vēl kopā salipušajām pusītēm, ja orhideja ir ar plānām lapām, utjpr). 2009. gada vasarā pārdzīvojām īstu pūkaino bruņutu invāziju. Un neko, visi dzīvi. Izņemot utis, protams.

Kā tikām galā? Ar sentēvu metodi - manuāli. T.i. ar drošu roku un vērīgu aci. Konkrēti: 1) pamanīt; 2) uzmanīgi noņemt no auga; 3) nospiest, noslīcināt vai kā citādi ar iebrucēju izrēķināties. Vēl noder arī neliela pieredze, lai atklātu šīs mošķības mīļākos slēpņus. Un pacietība, jo augus inspicēt nācās regulāri, lai visas nešķīstenes laicīgi izķertu un neļautu invāzijai iegūt katastrofas apmērus. Ja utis pamanāt laicīgi, tad šādā veidā ar tām tikt galā nav pilnīgi nekādu problēmu. Ar ziepjūdenī samērcētu vatīti notīrījām arī pēc pūkainajām bruņutīm uz auga palikušās pūkas. Galvenais - regulāri savus augus pārbaudīt, jo ielaistos gadījumos droši vien nāktos ķerties pie niknākiem pretlīdzekļiem. Un pārbaudīt nemaz nav tik grūti, ja regulāri jāstiepj visas skaistules uz vannas istabu mērcēt.

Te viena nu jau nelaiķe, kuras dzīves lielākā kļūda bija iekārot mūsu celogīni:



Un šādas viņas izskatās kustīgā attīstības stadijā:

Par dažādām problēmām vairāk šeit.

Atpakaļ uz satura rādītāju

Ja orhidejai krokojas tuberīdiji

Vispirms būtu jāzina, kas īsti tā ir par orhideju. Tuberīdijā - sīpolam līdzīgajā virszemes veidojumā, ko redzam daudzām simpodiālajām orhidejām, glabājas auga barības vielu un ūdens rezerves. Arī atsevišķu orhideju, piemēram, veikalos nopērkamo Nobile vai Bigibbum tipa dendrobiju kāti patiesībā ir pārveidojušies tuberīdiji. Krokošanās var notikt vairākos gadījumos. Izplatītākie no tiem:

- Ja tuberīdiji nedaudz sažūst un sāk krokoties, kad orhidejai ir miera periods (samazināts laistīšanas apjoms, pārtraukta mēslošana), tas nav nekas neparasts. Vien jāraugās, lai tie nesāktu krokoties un žūt pārmērīgi. Tādā gadījumā, atkarībā no sugas, varat nedaudz pasmidzināt substrātu ar tīru ūdeni (bez mēslojuma).

- Ja krokojas un žūst veci tuberīdiji, kam vairs nav lapu, arī tas ir dabiski. Indieši saka, ka pat dievi nav mūžīgi. Tad ko mēs varam gribēt no orhideju tuberīdijiem... Acīmredzot, vecais un sakrokojies bumbulis ir savu mūžu nodzīvojis un visus spēkus un resursus atdevis jaunajai paaudzei.

- Neliela krokošanās varētu liecināt par izmaiņām laistīšanas režīmā vai gaisa mitruma samazināšanos (piemēram, sākoties apkures sezonai). Taču, ja turpināt orhideju laistīt kā parasti, bet jaunie (šā gada) tuberīdiji spītīgi žūst un krokojas, jādomā, vai ar saknēm viss ir kārtībā. Iespējams, ka sakņu sistēma ir krietni bojāta. Biežākais iemesls ir ražotāju zem tām atstātais sfagnu sūnas kumšķis, bet iespējama arī pavisam banāla iekaltēšana, pārlaistīšana utml.

Lai noteiktu pareizo laistīšanas režīmu, ir jāzina orhidejas suga un tai nepieciešamie augšanas apstākļi: atcerieties, ka daļa orhideju mīl, lai substrāts starp laistīšanas reizēm izžūtu, bet citas – lai tas pastāvīgi būtu nedaudz mitrs, savukārt, vēl citām vajag gan aktīvas laistīšanas, gan miera periodus. Ja podiņš ir caurspīdīgs, par sakņu stāvokli spriest ir vieglāk. Ja nē, var orhideju kopā ar substrātu uzmanīgi pabīdīt no podiņa laukā, lai pārliecinātos, vai ar saknēm viss ir kārtībā. Avārijas gadījumā orhideja jāpārstāda. Jāpiebilst, ka arī ar vienu tuberīdiju ir gana, lai, sagādājot tam pareizos augšanas apstākļus, vairākos gados iegūtu kuplu orhideju.

Smuks odontoglosa hibrīda tuberīdijs	Odontocīdija: gan jaunais dzinums, gan vecie, krokotie tuberīdiji
Pavisam svaigi celogīnes cristata tuberīdiji	Tie paši tuberīdiji pēc ziedēšanas,nelielā "atpūtas periodā". Pēc tā, atsākot normālu laistīšanu - atkal apaļi

Atpakaļ uz satura rādītāju

Kā novietot vēl vairāk orhideju uz jau tā pārpildītām palodzēm?

Vieta. Vieta? Vieta!!!!! Šo problēmu pazīst visi, kas slimo ar hronisku orhideītu un kuru rīcībā nav milzīgas siltumnīcas vai pat vairāku. Gribas papildināt savu orhideju kolekciju vēl un vēl, taču attur apziņa, ka nav taču kur visu kāroto salikt!

Varam iepriecināt saskumušos. Vietu var atrast... vai radīt :)

Lūk, dažas idejas:

Novietojiet uz palodzes garas cilindriskas vāzes, uz kurām "uzsēdiniet" podiņus ar orhidejām, kas aizņem visvairāk vietas (piemēram, falenopšus, kas plaši izpletuši lapas) vai arī šobrīd ziedošās orhidejas. Tā kā vāzes ir no stikla, tās īpaši nenoēno augus, kurus var novietot to pakājē.

Piestipriniet metāla stangu loga ailē un iekariniet tajā podus ar orhidejām.

Pie stangas var piekārt arī grozus, kuros salikti podiņi ar orhidejām - tā satilpināto augu skaitu iespējams palielināt vēl vairāk. Vienīgi jāatceras, ka augšā karināmi vieglākie augi, lai visa konstrukcija nenogrūtu uz puķēm, kas saliktas uz palodzes.